“Nepārtraukti vajag sevi attīstīt, lai paliek mantojums arī no šī gadsimta. Nevaram pārspēt savus senčus un arī nevēlamies to darīt. Tas ir pamats, kura pūrā mums meklēt, un tad dot klāt savu,” teic tautas lietišķās mākslas studijas “Dardedze” vadītāja Ingrīda Ozolniece. Līdz mēneša beigām Jelgavas Kultūras namā skatāma studijas izstāde, kurā aplūkojami tradicionālie un jaunrades tautastērpi, un šogad studija svin savu 55. jubileju.
Uzsvars uz jaunradi
Tautas lietišķās mākslas studija “Dardedze” dibināta 1963. gadā, daļai rokdarbnieču atdaloties no “Atspoles” studijas, kas tolaik jau darbojās pilsētā. Tautas lietišķās mākslas studijas nosaukumu “Dardedze” ieguva 1974. gadā – četrus gadus pēc tam, kad studiju sāka vadīt I.Ozolniece. Viņa Jelgavā ieradās uzreiz pēc Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas absolvēšanas. Konsultējot dažādus pulciņus un studijas, 19 gadu vecā meitene jau bija iekrājusi pieredzi un arī drosmi, lai nenobītos uzņemties vadību pār kolektīvu, kurā darbojās pieredzējušas sievas. Viņa atminas, ka tolaik rokdarbnieču pulciņus vadīja meistares, kas prasmes mantojušas no paaudzes paaudzē, lietišķās skolas absolventes nākušas vēlāk.
I.Ozolniecei vienmēr ir bijis svarīgi meklēt radošu pieeju tradicionālajam un iet laikam līdzi. “Esam tautas lietišķās mākslas studija. Ar vārdu “tautas” vienmēr esmu sapratusi to, kas tautai vajadzīgs šodien, nedrīkst apstāties pie kādiem gadsimtiem. No iepriekšējām paaudzēm nāk iedvesma, prasmes un meistarība, bet laikam līdzi ir jāiet,” viņa uzsver. I.Ozolniece atminas, ka pirmsākumos lielās tautas lietišķās mākslas valsts izstādes, lai gan bijušas skaistas, pamatā atdarināja senos darbus, izslēdzot jaunradi. “Lai cik skaistas izstādes nebija, tās gadu no gada kļuva viendabīgas. Bijām vieni no pirmajiem, kas sāka rīkot tematiskas izstādes. Šķita, ka vajag ko citādāku par tradicionālajām atskaites izstādēm, kurās bija viss, ko kolektīvs ir padarījis. Gatavojoties tematiskajām izstādēm, nevari atkāpties, tev tajā tēmā jāiekļaujas. Līdz ar to rodas vajadzība darināt jaunus darbus. Tad arī pati studijas gaisotne ir virmojoša kā bišu stropā,” pārliecinājusies I.Ozolniece.
Izstāde divos mēnešos
Gadu gaitā studijai bijušas daudzas izstādes. Nozīmīgāko sākumgalā jāmin 15 gadu jubilejas izstāde Valsts nacionālajā vēstures muzejā 1978. gadā. “Iemantojām muzeja labvēlību un varējām atkal un atkal pieteikt savu izstādi, un mums nekad neatteica,” atminas studijas vadītāja un piemetina, ka pēc pieciem gadiem turpat bija skatāma jelgavnieču mezglojumu izstāde. I.Ozolniece pati ir mezglotāja, un viena no viņas grāmatām ir veltīta šiem rokdarbiem.
Liels pavērsiena punkts studijas darbībā bija 1985. gada izstāde “Dabas noskaņas tautas lietišķajā mākslā”, kad pēkšņi atcelta remonta dēļ no vēstures muzeja saņemts zvans, vai “Dardedzes” rokdarbnieces nevarētu sarīkot izstādi – jāaizpilda četras telpas. I.Ozolniecei nākusi doma, ka lielajos lakatos varētu izaust dabas noskaņas. “Izstāde bija janvārī, man piezvanīja novembrī. Tad sākās! Katli kūpēja, esence smaržoja pa visu kultūras namu, visu krāsojām pašas. Dzīvoju Rīgā, katru dienu braucu, stāvēju pie grāpjiem. Pašu krāsots ir mīlīgs, visus tonīšus esi apmīļojis. Tagad vairs pašas nekrāsojam,” viņa stāsta. “Lakatos izaudām gan liedagu, gan mežu, ievas ziedus, atkusni, magoni, gan piepīti, dabu pirms un pēc lietus – ko tik vien var iedomāties!” tā I.Ozolniece. Ar šo izstādi arī sākās studijas ceļš dabas tēmā. “Kur tad citur smelties ierosmi, ja ne dabā! Tā ir tāds skolotājs, Dieva radīts! Kur tad citur mūsu senči iedvesmojās? Arī mūzikas klasiķi klausījās dabas skaņās.”
Viss notiek tā, kā jānotiek
Cita nozīmīga izstāde bija veltīta Staburagam un dabas tēmai. “Izstādi sauca “To, kas zaudēts, neatgūsim, to, kas ir, to saudzēsim”. Staburagu, vismaz pēc nostāstiem, zina visi. Tas bija kā vēstnesis arī citām zaudētajām dabas vērtībām,” teic I.Ozolniece. Kad radusies doma par Staburagam veltītu izstādi, viņa nav nojautusi ne par grāmatas “Atmiņu Daugava” tapšanu, ne par Staburaga applūdināšanas gadadienu. “Informācija bija gaisā. Ja man atnāk doma, kamēr to auklēju sevī, varu šaubīties, kam to vajag. Kad pasaku skaļi, šaubīties vairs nevar – tā ir aizgājusi kosmosā, atliek darīt un paveikt līdz galam,” turpina I.Ozolniece. Izstāde pēcāk bija skatāma arī Aizkraukles pusē, tur to apmeklēja arī Māra Svīre, kura dzīvo pie Staburaga un uz Jelgavas izstādes atklāšanu nav varējusi tikt. “Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek.”
No pēdējo gadu izstādēm pieminamas studijas 50. jubilejas izstāde “No rasas piliena līdz jūrai” 2013. gadā un “Māju sajūta” 2016. gadā. Kolektīvs aktīvi piedalās arī valsts mēroga izstādēs, vairākkārt novērtēts ar Kultūras ministrijas un Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centra apbalvojumiem.
Aušana – dzīvesveids
“Dardedze” arī piedalīsies Dziesmu svētku tautas lietišķās mākslas izstādē izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa”. “Tur varēs redzēt, ko nu kurš radījis. Ļoti patīkami, ka studijām ir katrai savs stils,” tā I.Ozolniece. Jelgavnieču rokrakstu iezīmē dabas un Latvijas mīlestība.
Savulaik, kad transports bijis lētāks un dalībnieču studijā vairāk (agrāk to bijis pat pāri 50, pašlaik – 27), jelgavnieces braukušas ciemos pie citām studijām, apmeklējušas izstādes, jubilejas un arī uzņēmušas viesus. “Tas ir dzīvesveids. Ja to neveido kā dzīvesveidu, tad ir tāda ieskriešana – jums bija skaista izstāde, es arī gribu sev kaut ko mājai noaust. Tiem, kas ieskrien, izstāsta to darbu, kas tiek ieguldīts, ka jāsāk ar kompozīcijas izdomāšanu, audekla uzmešanu, ievilkšanu, diegu savēršanu. Bet tas jādara ar mīlestību, kā visi rokdarbi. Tad auž, un tie ir svētki, kad priecājies, kā viss veidojas. Bez darba nekā nav. Tā ir meditācija, mūsu mūzika, ko mēs komponējam,” atklāj I.Ozolniece.
“Mums ir tāds teiciens, ka šeit kļūdu nav, tā visa ir pieredze. Nevajag pārsteigties. Pirmkārt jāpaskatās, ko tu vari viltīgi izlabot, kā iziet no situācijas. Saku – meitenes, lieciet aiz auss, jums var noderēt. Katru reizi var iemācīties ko jaunu. Citām studijām atkal ir kas savs, apmainīties būtu ļoti vērtīgi. Mēs arī nekad neslēpjam savu. Ja uz mūsu izstādi atbrauc no citām studijām, neslēpsim, kā tas pinums radies. Man arī ļoti patīk ieviest jaunus risinājumus. Senčiem gods un slava, bet mēģinām, lai neatkārtojas. Nav teikts, ka būs kaut kas interesantāks, bet būs citādāks. Vajag dalīties ar savām prasmēm, ko mums dod augstākie spēki,” tā I.Ozolniece.
Mazāk, bet kvalitatīvāk
Šogad “Dardedzei” aprit 55. Gatavojoties izstādei, laiks paskrējis nemanot. “Šķiet, ka iepriekšējā jubileja bija tepat. Kur pazuda tie pieci gadi?” jautā I.Ozolniece. Īpašas svinības nav plānotas. “Izstāde arī mums ir svētki, vienlaikus tā sanāca kā veltījums Latvijai,” viņa teic. Izstāde Jelgavas Kultūras namā skatāma līdz mēneša beigām. “Studijas dalībnieces varēja izvēlēties darināt kādu no tradicionālajiem tautas tērpiem vai aust savu jaunrades variantu. Tradicionālie tautas tērpi lielākoties skaitījās goda tērpi. Tie ir grezni un velkami kā pilni komplekti – ar krāšņi izšūtām blūzēm, seģenēm, jostām, galvasrotām. Protams, bija arī vienkāršāki – darbam un ikdienai. Parasti tautiskās noskaņās darinātos tērpus mēdz vilkt saulgriežos, īpaši Līgosvētkos. Tāpēc arī vēlme vairāk bija aust vienkāršākus, ikdienišķākus jaunrades tērpus no vieglāka materiāla – pusvilnas, lina un kokvilnas. Tāpat veidot savas krāsu toņu un rakstu variācijas,” izstādē skatāmo ieskicē I.Ozolniece. “Iepriekšējo paaudžu tērpu darināšanas prasmes un bagātīgais mantojums vienmēr ir bijis un būs kā paraugs un neizsmeļams iedvesmas avots jaunradei,” viņa piemetina.
“Ne velti ir tik daudz tautas tērpu brunču rakstu un variantu, jo arī toreiz katrs gribēja ielikt kaut ko no sevis, savas izjūtas. Kā bitītes vāc medu, tā mēs no saviem ziediņiem pieliekam kaut ko iepriekšējo paaudžu veikumam. Tradicionālās koka stelles ierobežo, ar tām nevar un arī nevajag kopēt rūpniecisku ražošanu. Lai paliek tas mīļais, labais roku darbs! Pasaule ir pilna ar nevajadzīgām lietām. Labāk, lai ir mazāk, bet kvalitatīvāk. Resursi tiek tērēti un daba postīta, lai ražotu nekvalitatīvas lietas. Mums tas nav bizness, lai paliek mīļums. Tomēr var just, ka nav tas pats, kas bija pirms simt un divsimt gadiem. Tāpat jebkurā rokdarbu veidā – adījumos, tamborējumos, izšūšanā, mezglošanā. Tā jau ir tā attīstība,” teic I.Ozolniece.
Viņa vēlas, lai cilvēki vairāk atgrieztos pie savām saknēm. “Meistari jau arī nepaliek jaunāki, viņiem ir veselības problēmas, redze pavājinās. Kad jaunam pasaka, kāds darbs jāiegulda, viņš saķer galvu. Var jau saprast – tiek meklēts vieglāks ceļš. Vai man vajag tik ļoti censties, ja varu nopirkt. Taču tie, kas vēlas, ceļu uz studijām atrod,” viņa secina.
