Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas tornī vakar atklātajā izstādē nav vajadzības lūkoties pēc ekspozīcijas nosaukuma, lai noprastu, ka gleznu autores Andas Kalniņas mīļākais gadalaiks ir vasara. Laiks, kad vislabāk atklājas autores optimisms, dzīves mīlestība un gaišais pasaules redzējums. Tā glezno sieviete, kas radusi prieku bērnos, dzīvē un mākslā.
Vēl viens mudinājums ķerties pie molberta – darbs (kopā ar kolēģi Ivaru Klaperi) Jelgavas Tautas gleznošanas studijā. Pirms pāris mēnešiem kultūras namā skatījām studijas audzēkņu veikumu, nu kārta savu prasmi rādīt vadītājai. «Nevar taču mācīt citus, ja pats neesi spējīgs neko parādīt,» uzskata Anda.
A.Kalniņas gleznu pasaule ir izteikti sievišķīga, romantikas apgarota. Māksliniece labprāt krāsās uzbur ziedus – rozes, peonijas, ceriņus, saulespuķes. Puķes savās krāsu izpausmēs viņas darbos ir vitāli spēcīgas, daudzkrāsaini krāšņas. Tās izstaro dzīvesprieku un vēsta par dzīves pilnasinību.
Blakus tam Anda vēlas izteikties gan portretā, tostarp vēsturiskajā, gan sadzīves žanrā, kurā dominē bērni un sievietes. «Manis radītie tēli ir iztēles, noskaņu, emociju, sapņu un kontemplācijas rezultāts. Mans svarīgākais priekšnoteikums mākslas darbā ir vieglums un telpa brīvam gara lidojumam. Man ir būtiski radīt ierosmi, impulsu kādai noskaņai un tad atstāt iespēju skatītājam meklēt kādu noslēpumu, atklāsmi. Man patīk attēlot maigumu, trauslumu, paļaušanos… kaut ko gaistošu…» atzīst māksliniece.
Ja runājam par vēstures tēmu, tad savas izstādes atklāšanu A.Kalniņa bija bagātinājusi ar visai negaidītu pārsteigumu – Sv.Trīsvienības tornim tika dāvāts Andas gleznots Meklenburgas Annas, hercoga Ketlera dzīvesbiedres, portrets. «Tieši Anna bija tā sieviete, kura pēc hercoga Gotharda Ketlera nāves pabeidza baznīcas celtniecības finansēšanu, tāpēc viņas portrets pelnījis atrasties šajos vēsturiskajos mūros,» atzina māksliniece.
