«Mīlam, uzklausām, analizējam» – tāds bija Bērnu tiesību aizsardzības nedēļas moto, kad mēs vairāk domājām par problēmām, kas ir saistītas ar bērniem, mūsu vienaudžiem – sabiedrības daļu, kura tomēr nevar pastāvēt pati par sevi.
«Mīlam, uzklausām, analizējam» – tāds bija Bērnu tiesību aizsardzības nedēļas moto, kad mēs vairāk domājām par problēmām, kas ir saistītas ar bērniem, mūsu vienaudžiem –
sabiedrības daļu, kura tomēr nevar pastāvēt pati par sevi. Tai ir vajadzīga īpaša uzmanība, sapratne, patiesa mīlestība, atklātība.
Kur tad ir palicis cēlais apliecinājums «bērni ir mūsu nākotne»? Pēdējā laikā arvien biežāk gadās dzirdēt, ka bērni vairs nemaz nav bērni, ka daļa no viņiem jau ir norakstīta nebūtībai. Tas viss – «pateicoties» mūsu valsts «sakārtotajai» likumdošanai un likumu «ievērošanai».
Nevienam nav noslēpums, ka veikalos redzami uzraksti par to, ka ne alkoholu, ne tabakas izstrādājumus nedrīkst pārdot personām līdz 18 gadiem, bet, kad pie kases pieiet puisītis, kuram labākajā gadījumā mātes piens uz lūpām nožuvis, un lūdz cigarešu paciņu, viņam tā tiek pārdota. Kur tad paliek pārdevējas sirdsapziņa? Kur pēkšņi pazūd atbildība par jaunās paaudzes pasargāšanu no tik kaitīgajām vielām? Tirgotājam vairāk rūp veikala uzplaukums.
Bet dzīve turpinās, un mums ir visas iespējas cīnīties par to, lai bērniem būtu iespēja elpot svaigu gaisu un dzīvot tīrā vidē.
Tas viss ir ļoti sāpīgi: gan noraudzīties, gan mēģināt kaut ko glābt. Vienam, protams, kaut ko paveikt nav pa spēkam. Bet varbūt mēs visi kopā varam darīt lielas lietas? Vajag tikai izskaust vienaldzības ērkuli, kas iemiesojies dvēselēs un prātos. Kāpēc mums vajadzētu padoties mazajam, melnajam, ja gaišais spēj darīt daudz laimīgāku gan pašu, gan apkārtējos cilvēkus, vidi, pasauli…
Ja paši nemainīsiet savu nostāju, tad, par nožēlu, būs jāpiekrīt tam, ka daļa no mūsu paaudzes ir norakstīta… Bēdīgi!
Jebkurā gadījumā viss ir pašu jauniešu rokās. Un arī jūs, pieaugušie – gan valstsvīri un valstssievas, gan mīļie vecāki, skolotāji un pārējie, kam mūsu, jauniešu, bērnu, liktenis nav vienaldzīgs, – palūkojieties sev apkārt! Metīsim rozā brilles prom, noņemsim ausu klapes un atvērsim ausis, lai saredzētu un sadzirdētu apkārt notiekošo!
