Vai māsa var vienmēr uzticēties savai māsai? Radniecīgās saites var nebūt šķērslis pat nodevībai, ja runa ir par personisko dzīvi.
Vai māsa var vienmēr uzticēties savai māsai? Radniecīgās saites var nebūt šķērslis pat nodevībai, ja runa ir par personisko dzīvi. To pierāda arī šis patiesais stāsts.
Jau pāris mēnešu no Pierīgas uz Jelgavu dzīvot pārcēlusies Indra ar abiem bērniem – astoņgadīgo Patrīciju un četrgadīgo Svenu (vārdi ir mainīti). Indras stāsts ir īpašs, jo viņa vīlusies un uz mūžu zaudējusi māsu, kura viņu nodevusi. Indrai nezinot un nemanot, ģimenē izveidojies mīlas trīsstūris, ko abi pārējie mīlas dalībnieki – vīrs un māsa – nav uzskatījuši par kaut ko īpašu, bet gan par interesantu aizraušanos. Skumjākais, ka meliem un netīrām spēlītēm pa vidu tika ievilkti arī bērni. Indra patvērumu meklēja pie draudzenes mammas Jelgavā, kas sievieti ar abiem bērniņiem vismaz uz laiku apņēmusies izmitināt. Patrīcija neilgi pirms 1. septembra iekārtota vienā no Jelgavas skolām, diemžēl Svenam pilsētas bērnudārzos vieta neatradās, jo visur grupiņas bija pilnas. Mazuļus pieskatīt apņēmusies sieviete, pie kuras Indra izmitinājusies, vismaz līdz brīdim, kamēr atbrīvosies vieta kādā bērnudārzā. Pateicoties darba pieredzei un nevainojamai sava amata prasmei, Indra Jelgavā atradusi labu darbu, kurā jau šomēnes sāks strādāt.
Sākums kā grāmatā…
Indra uzaugusi un skolas gadus pavadījusi Jelgavā. Šeit arī beigusi Amatu skolu un ieguvusi pavāra profesiju, vēlāk zināšanas papildinājusi Rīgā tehnikumā. Mācoties galvaspilsētā, viņa satika Aivaru un apprecējās ar viņu. Toreiz šķita, ka tas ir mīlestības, ne Patrīcijas dēļ. Aivars strādāja Rīgā autofirmā labi atalgotu darbu. Viss šķita tik cerīgi. Pusstundas braucienā no Rīgas klusā piejūras ciematiņā ģimene nopirka divistabu dzīvokli un dzīvoja laimīgi. Aivars pelnīja, bet Indra pirmos trīs gadus auklēja mazo meitiņu. Pēc tam arī viņa sāka strādāt Rīgā kafejnīcā par pavāri. Pēc diviem gadiem sevi pieteica Svens. Atkal pienāca brīdis, kad mājās bija brēkulis un pelnīja tikai Aivars. Kā jau ģimenē, vajadzības auga, turklāt bija jāatmaksā uz kredīta paņemtais divistabu dzīvoklis un automašīna. Drīz vien Indra, kas nekad nav bijusi mājās sēdētāja, atkal lūkoja pēc darba. Tikmēr Patrīciju no dārziņa izņemt un mazo Svenu pieskatīt uzņēmās septiņpadsmitgadīgā Indras māsa Agita. “Cik jauki, nebūs jāraizējas, kur atrast auklīti,” nodomāja Indra. Agita bija beigusi profesionālo skolu, bet darbu īsti meklēt negribēja. Laikam jau toreiz viņai bija viens mērķis – “atkarot” māsai pievilcīgo Aivaru. Būt par aukli māsas bērniem Agita piekrita, un Indra par to tikai priecājās. Kamēr vecāki Rīgā pelnīja naudu, krustmāte Agita pieskatīja mazos.
Kaislīgais vīrs kļuvis rāms
Strādājot kafejnīcā, Indrai dažkārt darbs ievilkās pāri pusnaktij. Bieži gadījās, kad bērnus viņa redzēja jau nakts miegā vai, izbraucot uz darbu, vēl saldi guļam. Katru reizi mamma solījās, ka jau tuvākajā laikā kaut ko mainīs, lai vairāk būtu kopā ar bērniem un vīru. Ar laiku Agita pārcēlās dzīvot pie māsas un “iekārtojās” uz dzīvi bērnu istabā. “Māsa zināja, cikos man beigsies maiņa, cikos būšu mājās – lai izlemtu, vai bērniem gaidīt mammu atgriežamies vai likt viņus gulēt. To zināja arī Aivars, un viņš jebkurā laikā no darba varēja pārrasties mājās agrāk. “Pirmais, kas man likās aizdomīgi, bija vīra vēsums pret mani. Saprotu, ka cilvēks, cieši iemidzis, ne vienmēr grib naktī mosties un mīlēties, bet pēc mana vīra tas neizskatījās. Viņš vēl nesen bija tik kaislīgs mīlnieks, bet nu bija kļuvis neticami rāms. Dažkārt sevi pieķēru pie domas, ka labi vien ir, jo pēc garajām darba stundām arī man nebija īstas vēlēšanās nodoties nakts priekiem. Gribējās klusi ielīst gultā un aizmigt,” atzīstas Indra.
Dīvaini licies, ka reizēm, zvanot uz vīra mobilo telefonu, fonā dzirdējusi bērna balsi. Viņš skaidrojis, ka ienācis klients ar sievu un zīdaini. Citreiz vīrs sacījis, ka šodien bijis mazāk darba, tādēļ viņš jau esot mājās, un raudātājs vai runātājs ir Svens. Kādu citu reizi aiz gultas stūrī Indra atradusi aizsāktu vīna pudeli…
Bērni izstāsta taisnību
Taču pēc pāris mēnešiem Indras aizdomas apstiprinājās, jo Patrīcija vienu dienu sāka stāstīt, ka tētis Agitai liekot rokas ap kaklu, ka krustmāti saucot par mazulīti un, kad brālis naktī gribējis uz tualeti, Agitas gulta bijusi tukša, māsa gājusi pēc tēta, bet viņa gultā bijusi arī Agita…
“Es neticētu, ja man to stāstītu kāds pieaugušais, bet zinu, ka bērni tādas lietas nevar izdomāt. Todien man bija brīvdiena, māsa aizbrauca pie tēva (mūsu mamma ir mirusi), bet Aivars bija darbā. Ja viņš būtu mājās, nezinu, kā spētu savaldīties. Pirmajā mirklī raudāju, tad smējos: mani tuvākie cilvēki – māsa un vīrs – mani krāpuši. No tā brīža zināju, ka esmu zaudējusi viņus uz mūžu. Zvanīju draudzenei un jautāju, ko lai iesāku. Viņa aicināja uz Jelgavu, kur varēšu visu mierīgi izstāstīt un izdomāt, kā labāk rīkoties,” stāsta Indra. Viņa apģērba bērnus, sēdās mašīnā un brauca uz Jelgavu, atstājot vīram zīmīti, ka bērni ir ar viņu, sīkāk neko nepaskaidrojot.
Uz Jelgavu sākt jaunu dzīvi
“Mēs daudz runājām ar draudzeni un viņas mammu, abas atzina, ka situācija ir neapskaužama un man jārīkojas, kā pašai liekas pareizāk,” stāsta Indra.
Zaigas tante Indru pazinusi jau no bērnu dienām, viņas bijušas labas draudzenes ar Indras mammu, un tagad sieviete bija ar mieru viņu ar bērniem izmitināt pie sevis, līdz atrisināsies problēmas. Piejūras ciematiņā sieviete atgriezās pēdējo reizi, lai paņemtu nepieciešamākās mantas. “Biju apņēmības pilna neatgriezties pie Aivara un sākt dzīvi no jauna – Jelgavā. Viņš gan zvanīja, sākumā visu noliedza, bet vēlāk lūdza piedošanu. Esmu tikusies ar vīru, arī bērniem brīvdienās to neliedzu, bet piedošanu no manis viņš nesagaidīs. Zinu, ja reiz viņš mani krāpis, tas noteikti atkārtosies. Māsu no savas dzīves esmu izsvītrojusi. Jelgavā esmu ieguvusi tikpat kā jaunu māsu un mammu. Meitai visu izstāstīju, arī to, kādēļ mēs vairs nedzīvojam pie tēva. Oktobrī sākšu strādāt Jelgavā diezgan prestižā ēdināšanas uzņēmumā par pavāri, algu sola labu, tāpēc ļoti ceru, ka uz pavasari ar bērniem varēšu meklēt pati savu ligzdiņu,” cerību un apņēmības pilna ir Indra.
“Es piekritu savos rūgtajos piedzīvojumos dalīties ar avīzes lasītājiem. Taču ir ļoti grūti, ja tik lielu vilšanos un neuzticību nākas piedzīvot no savas māsas un vīra. Nenovēlu to nevienam. Izrādās, ticēt var tikai katrs pats sev!”
