Pērn 29. novembra sestdienā Sv.Annas baznīcā sanāca vairāki desmiti cilvēku, lai pieminētu agrāko draudzes priekšnieci Mildu Pilāti (1923 – 1996). Valsts 90 gadu jubilejas svētku gaisotne bija uzjundījusi atmiņā cilvēku, kurš ar ticīgu un nacionālu apziņu dzīvojis un neatlaidīgi darbojies lielākoties padomju okupācijas apstākļos. M.Pilāte piedzima 1923. gada 29. novembrī Balvu rajona Tilžas pagasta Vecpalsēnos un izauga sešu bērnu ģimenē. Tilžas puse Latgalē ir īpaša ar savu luterānismu. Visapkārt katoļi, bet tieši tur uz dzīvi izsenis apmetušies izceļotāji no Kurzemes. Pameitas maizēMildai bija tikai sešpadsmit gadu, kad nomira māte. Tēvs drīz apņēma jaunu sievu, kas, kā stāsta Mildas māsasmeita Ruta Valeniece, bijusi pamāte šā vārda sliktākajā nozīmē. Visiem bērniem, izņemot jaunāko meitu, nācies pamest skolu un strādāt jaunsaimniecībā. Tolaik Milda iestājās gaidu organizācijā. Sākoties padomju okupācijas laikam, 1940. gada rudenī viņa aizgāja no tēva mājām. Sākumā mācījās par audēju, vēlāk strādāja par kalponi pie Tilžas evaņģēliski luteriskās draudzes priekšnieka Jēkabsona. Vācu laikā bija pārdevēja Tilžas patērētāju biedrībā. Padomju armijai otrreiz ienākot Latvijā, Mildu par nacionālo stāju no darba veikalā atbrīvoja. Uz jaunām mājāmTā jaunā sieviete devās uz Jelgavu, kur dabūja darbu 9. veikalā (Tērvetes ielā pie pagrieziena uz Baložu kapiem). Mājas otrajā stāvā viņa arī dzīvoja. Vēlāk Milda ar radu palīdzību Riņķa ielā uzcēla nelielu mājiņu un līdz pensijai strādāja «Latvijas keramikas» otrajā cehā, kas atradās netālu no Sv.Annas baznīcas. Viņa aktīvi iesaistījās Jelgavas baznīcas atjaunošanas darbos, dziedāja draudzes korī, ciešas draudzības saites bija ar kordiriģenta Heimaņa ģimeni un baznīcā kalpojošajiem mācītajiem Romānu Šmitu, Alfonu Vecmani, Jāni Priednieku, prāvestu Ozoliņu un citiem. Nauda baznīcai atradāsMildas kā draudzes priekšnieces lielākais nopelns ir baznīcas jumta atjaunošana, apvelkot to ar cinkotu skārdu, gāzes apkures un ūdensvada ierīkošana, baznīcas dārza sētas uzmūrēšana. Tas viss tika paveikts vēl padomju laikos par valsts līdzekļiem, kas iegūti Dievam vien zināmā veidā. M.Pilāte prata sarunāt. Viņai atradās «savi cilvēki» pilsētas toreizējās varas gaiteņos, ar kuriem viņa varēja atrast kopīgu valodu, kaut vai runājot par hokeju, kas bija Mildas tantes iecienītākais sporta veids. «Atceros, ka viņai ļoti patika saskandināt glāzes. Traukā līmenis nekritās, bet Milda skandināja un skandināja ar daudziem jo daudziem,» piemiņas sarīkojumā atcerējās Paulis Rēvelis jaunākais, kurš kopā ar tēvu Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdi Pauli Rēveli vecāko bija šā sarīkojuma un klasiskās mūzikas koncerta organizētāji. Ticības uguns glabātājaP.Rēvelis vecākais Mildas tanti, kura dzīvoja kaimiņos, iepazina vēl savā bērnībā. Labā kaimiņu būšana saglabājās divās paaudzēs un gan tēvam, gan dēlam paplašinājusi viņu pasaules skatījumu. Runājot par politiku, P.Rēvelis vecākais atzīst – lai arī deviņdesmito gadu sākumā ģenerētā Pilsoņu kongresa ideja aizgāja neceļos, tomēr M.Pilātes organizētā Latvijas Republikas pilsoņu reģistrācija, kas notika Sv.Annas baznīcā, bija nozīmīga. 1987. gadā Milda bija arī starp Gunāra Astras pavadītājiem. Šīs bēres izvērsās par pirmo lielāko atmodas laika mītiņu. No savas bērnības R.Valeniece atceras Mildas tantes dotos ulmaņlaika žurnālus «Zeltene», «Atpūta». Runājot par čekistu zvērībām, galdā tika celta arī vācu okupācijas laikā iznākusī «Tēvija». Reiz padomju gados atzīmētajā Sieviešu dienā 8. martā, Ruta gribējusi Mildai iedot puķu pušķi, bet viņa nogriezusi kā ar nazi: «Latviešiem ir Mātes diena maija otrajā svētdienā!»Padomju laikos baznīcas lietās nevarēja iesaistīties ārsti, skolotāji, tā sauktā padomju inteliģence, kur nu vēl administratīvi darbinieki. Tas negatīvi ietekmētu viņu darbu, karjeras iespējas. Baznīca nonāca stipru tantiņu ziņā. Pēc kara jauni puiši bija gājuši mazumā, un Milda palika vecmeitās, visu savu enerģiju veltot tam, lai šodien godam stāvētu mūsu dievnami.
