Dzīves laikā katram cilvēkam izveidojas priekšstats par vērtībām, par to, kas viņam atvēlētajā laika sprīdī ir būtisks, kas – paveicams.
Dzīves laikā katram cilvēkam izveidojas priekšstats par vērtībām, par to, kas viņam atvēlētajā laika sprīdī ir būtisks, kas – paveicams.
Leonīds un Vija savu misiju saskata ģimenē. Viņi spēj sniegt mīlestību bērniem, kurus dzīve kopš dzimšanas nav lutinājusi. Bērniem, kuru pirmā pieredze šajā pasaulē ir sāpes un vientulība…
Barsuku ģimeni var saukt par bagātu šā vārda netradicionālajā izpratnē. Vija un Leonīds savu bagātību nevar mērīt mājas majestātiskumā vai mašīnas smalkumā. Viņu laimes izjūtai ir pilnīgi citi kritēriji. Svarīgākie ir bērni un dzīve saskaņā ar Dieva vārdu.
Edmunds
Edmunds Leonīda un Vijas ģimenē ienāca pirms divpadsmit gadiem. Pašlaik zēnam ir trīspadsmit, viņš mācās Lielplatones internātskolā. Puisim ļoti patīk dziedāt, un viņa balss šo aizraušanos pilnībā attaisno. Edmunds muzicē kopā ar tēti un dzied ansamblī kā solists. “Leonīds vienmēr ir gribējis dēlu – savas dzimtas turpinātāju. Diemžēl mums kopīgu bērnu nav, tāpēc izšķīrāmies par adopciju. Tajā laikā bija pilnīgi cita sistēma. Ja ģimene izteica vēlēšanos adoptēt bērniņu, viņiem nebija izvēles tiesību. Rīgas zīdaiņu namā mums Edmundu vienkārši ielika rokās. Būdams maziņš, viņš daudz raudāja, vēlāk radās nopietnas problēmas ar uzvedību skolā un mācībām. Braucām pie mediķiem, izrādījās, ka Edmundam ir veselības problēmas,” stāsta Vija. Bet Leonīds piebilst, ka tagad viņi par dēlu esot mierīgi – Lielplatonē zēns ir pieskatīts, pedagogu uzraudzībā tiek pildīti arī mājas darbi, viņš nekavē stundas: “Bija mums ar sieviņu arī grūti laiki – brīži, kad šķita – nolaistās rokas vairs nespēsim pacelt. Likās, ka audzināšanā esam nonākuši strupceļā. Bija palaidnības, slikta uzvedība, melošana. Liels darbs gūlās uz Vijas pleciem, jo, lai spētu tikt mācībām līdzi, ilgs laiks bija jāpavada kopā ar Edmundu – mācoties, pārrunājot. Protams, bija arī spēku izsīkums, bet tad atkal daudz runājām, atkal sākām visu no jauna. Droši vien esam pieļāvuši kļūdas, darījuši kaut ko nepareizi. Tagad par to bieži domāju.”
Lailiņa
Pagāja laiks, Edmunds pieauga. Tētim un mammai šķita, ka zēns kā vienīgais bērns ģimenē ir vientuļš, tāpēc nolēma kļūt par atbalsta ģimeni kādam bērnunama bārenim. “Liktenis mūs aizveda uz Bauskas bērnunamu “Annele”, kur satikām Lailiņu. Ilgi nevarējām izšķirties, interesējāmies par iespējām un tikai pēc ilgām pārdomām izlēmām. Šķirstīju telefona grāmatas un meklēju bērnunamus. Atradām “Anneli” Bauskā, pēc tam arī mūsu Lailiņu. Viņa ir pirmais bērns, kuru paņēmām ciemoties brīvlaikā, svētkos,” atceras Leonīds. Meitenīte bija juridiski brīva, tāpēc atlika vien noformēt aizbildniecību, un Laila iemantoja ģimeni. Tagad Lailiņai ir četri gadi, tētis un mamma, brālis un divas māsas. Viņa apmeklē bērnudārzu, ir dzīvespriecīga un allaž smaida. Aplūkojot Edmunda bērnības foto, nezinātājam var šķist, ka Lailiņa ir viņa miesīgā māsa – tik līdzīgi viņi ir. “Meitiņa, kad skatās brāļa foto, man stāsta: “Re, kur Laila!” Tad es viņai rādu tagadējo brāļa fotogrāfiju un jautāju, vai tā arī ir Laila. Viņa smej,” stāstot par bērniem, katra nianse Leonīdam šķiet būtiska, kā jau tētim.
Samanta un Alīna
Pēc gada Barsuku ģimeni kuplināja vēl divas meitiņas – Bauskas bērnunama audzēknes – trīsgadīgā Samanta un divus gadus vecā Alīna. Vaicāju par uzdrīkstēšanos, atbildību un lielo drosmi, un Vija nenoliedz, ka viegli nav. Arī lielo atbildību apzinās, taču, vērojot mazo meiteņu pieķeršanos vecākiem, sarežģītā pieaugušo pasaule pietātē piekāpjas.
“Edmunds jau ir liels. Lailu viņš, protams, mīl un jūtas atbildīgs par viņu, taču rotaļu biedram nu jau par lielu. Mums ar sieviņu šķita, ka Lailiņa ir viena. Turpat “Annelē” ieraudzījām Samantu – meitēns uzreiz iekrita sirdī, taču viņa nebija juridiski brīva, proti, viņas mātei vēl nebija atņemtas vecāku tiesības. Par māti vien zinām, ka pēc tautības ir moldāviete, ka dzīvot, kā cilvēkam klātos, traucējis alkohols. Tā tas ir vairumā gadījumu.
Kādu dienu zvana bērnunama vadītāja un paziņo, ka Samanta kļuvusi juridiski brīva un viņu var adoptēt vai ņemt aizbildnībā. Pavasarī braucām uz Bausku, lai piedalītos Mātes dienas pasākumā, izrunājāmies ar bērnunama vadību, ar sociālajiem darbiniekiem. Paziņoju mūsu lēmumu ņemt Samantiņu. Bet man saka, jāņem ar visu māsiņu. Zvanu sieviņai un paziņoju, ka mājās dodos ar divām meitiņām. Protams, sieva bija šokā, arī sociālie speciālisti,” atmiņās kavējas Leonīds, klēpī paņēmis mazo Alīnu. “Kad vasarā pie mums viesojās sociālie darbinieki, abas meitenes ļoti satraucās, piespiedās pie manis un sieviņas, lūdza, lai neved viņas atpakaļ.” Leonīds arī stāsta, ka pagaidām viņu ģimene nav izjutusi pārlieku sociālo dienestu kontroli. “Citādi būtu vajadzējis adoptēt. Nezinu, varbūt nekontrolē tāpēc, ka mums uzticas,” spriež Vija un Leonīds, kuriem aizbildniecība pār Samantu un Alīnu piešķirta nupat – pagājušajā piektdienā.
Visi kopā
Slēpt no meitenēm, ka viņas ir pieņemtas, Vija un Leonīdu negrasās. Rūgta ir pieredze ar Edmundu. “Sākumā Edmundam neteicām, ka neesam viņa īstie vecāki. Domājām, pienāks laiks, piesēdīsimies pie galda, izrunāsimies. Diemžēl, kā tas bieži gadās, citi bērni bija pacentušies dēlu “apgaismot”. Saruna notika pirms diviem gadiem. Tā bija sāpīga. Mēs, protams, esam domājuši, kā būs nākotnē, vai bērni nemeklēs savas mammas. Tomēr domājam, ka īstie vecāki ir tie, kas audzina, un svarīgi, kā audzina,” spriež Barsuku pāris. Vijai un Edmundam nav receptes, kā ir pareizi, kā vajag un kā nevajag audzināt. Viens gan ir skaidrs – katra cilvēka dzīvē svarīgākais ir mīlestība, īpaši bērniem. Tas ir balsts, uz kā var būvēt cilvēka personību. Mūs, četrus brāļus, mamma audzināja viena, daudz strādāja. Tagad saprotu, ka man bērnībā pietrūcis garīguma, glāsta un laba vārda. Taču tas mazajam cilvēkam ir īpaši svarīgi,” domā Leonīds, savā sarunā bieži pieminot Dievu.
Vija un Leonīds stāsta, ka dzīve abiem sagādājusi dažādus pārbaudījumus. Vija dzimusi Sibīrijā, kur māte izsūtīta, bērnībā zaudējusi vecāko māsu. Pagātnē ir arī viena šķirta laulība, kurā dzimis dēls. Septiņpadsmit kopdzīves gados ar Leonīdu arī gājis visādi. Leonīds neslēpj, ka ir pieļāvis kļūdas, aizrāvies ar alkoholu, smēķējis, līdz pievērsies Dievam. Tagad viņš un Vija ir piederīgi baptistu draudzei, Leonīds ir sludinātājs Vilces pagastā, vada arī svētdienas skolu.
Gan Vija, gan Leonīds apzinās lielo atbildību par četriem bērniem, taču tā viņus nebiedē. “Līdz ar Edmundu mums nāca liela pieredze. Ar iztērēto enerģiju varētu izaudzināt četrus vai piecus bērnus (smaida). Protams, domājam, prātojam, kā būs, kā uzaudzināsim. Bērni nav vainīgi, ka vecāki viņus pamet, Dievs mīl visus vienādi. Lailiņa iet bērnudārzā. Turp gribētu sūtīt arī abas jaunākās meitenes, taču diemžēl ir lielas rindas. Ar meitenēm jau ir daudz nopietnāk. Viņām – lellītes, kleitiņas, lentītes… modīgām jābūt. Arī saldumiņu bērniem gribas. Un lielu, lielu uzmanību. Viegli nebūs. Es plānoju sākt strādāt. Tomēr nākotnē raugāmies cerīgi,” stāsta Vija. Arī par adopciju abi ir domājuši, taču valsts atbalsts – septiņdesmit latu – aizbildņiem ir ļoti būtisks.
Nav skaidrības arī ar māju, kuru Barsuki īrē no īpašniekiem, nezinot par tās nākotni. Pašlaik top atsevišķa istaba lielajam brālim, taču nav zināms, cik ilgi ģimene tur varēs dzīvot. Viss pie Barsukiem notiek kā jau katrā ģimenē – tētis kopā ar bērniem dzied, mamma – zīmē un māca lasīt. Vecāki mīl bērnus un bērni – vecākus.
“Lai kā dzīve iegrozās, lai kur aizved, vienmēr esmu tiekusies pēc mājām, tur esmu laimīga un jūtos pasargāta. Tāpat kā Edmunds,” aizdomājas Vija.
