Zinātnieki apgalvo, ka mīlestība izraisa līdzīgu pieradumu kā narkotikas. Ja cilvēkam kāds šķiet pievilcīgs, viņa smadzenes izdala narkotisku vielu dopamīnu, tam ir tāda pati iedarbība kā kokaīnam.
Zinātnieki apgalvo, ka mīlestība izraisa līdzīgu pieradumu kā narkotikas. Ja cilvēkam kāds šķiet pievilcīgs, viņa smadzenes izdala narkotisku vielu dopamīnu, tam ir tāda pati iedarbība kā kokaīnam.
Londonas Nacionālā atkarības centra vadītājs Dr.Džons Marsdens stāsta, ka “iemīlēšanās un iekāre tiešām ir kā narkotikas, tās liek gribēt vēl un vēl”. Tomēr, tāpat kā ar narkotikām, arī pirmais mīlas skurbums esot īslaicīgs. Zinātnieki noskaidrojuši, ka mīlas kvēle ilgst vidēji trīs līdz septiņus gadus.
Ja cilvēks ir iemīlējies, lai kas viņš arī būtu, rodas neticamas izjūtas. Mīlestībai nav nekādu robežu. Kad iemīlamies, smadzeņu daļa, kas atbild par emocijām, mobilizējas un liek sirdij pukstēt trīs reizes ātrāk nekā parasti, pastiprina asins pieplūdumu sejai un dzimumorgāniem. Iemīlējies cilvēks jūtas pacilāts un spārnots.
Visu emociju pamatā ir mūsu dzīvnieciskie instinkti, kas liek meklēt ideālo partneri, ar kuru apmainīties gēniem. Dr.Dž.Marsdena pētījums atklāj, ka sekss ir lamatas, lai savienotu cilvēkus. Mūsu ķermenis miljoniem gadu garumā ir evolucionējis ar vienu mērķi – vairoties un attīstīties, un, kaut arī cilvēks nemaz nevēlas radīt bērnus, viņa ķermenis slēpj dažādus trikus, lai ievilinātu šais lamatās. Saskaņā ar pētījumu, jo biežāk pārim ir intīmas attiecības, jo lielākas izredzes viņiem kļūt par pastāvīgiem partneriem.
Visiem zināms, ka ar seksu var nodarboties arī bez mīlestības, bet, ja jums būs biežas intīmas attiecības ar vienu cilvēku, ir ļoti lielas izredzes, ka iekritīsiet ķermeņa izliktās seksuālās lamatās un no galvas līdz papēžiem iemīlēsieties savā partnerī. Tādējādi ķermenis sameklē jums partneri un izraisa mīlestības jūtas, no kurām kļūstat atkarīgi un ciešat, ja attiecības izjūk.
Kopā grūti, bet bez viņas nevaru…
Mārtiņš, 25:
Ar draudzeni esam pazīstami jau vairāk nekā gadu. Pēc rakstura un interesēm esam ļoti dažādi – tas, kas patīk viņai, nepatīk man, un otrādi. Viņa ir izteikti ekstraverta, savukārt es – intraverts. Dzīvojam dažādās pilsētās. Es Jelgavā, bet viņa – Rīgā. Tiekamies nedēļas nogalēs un nereti arī darbadienu vakaros. Kad viņu neredzu un esmu aizņemts darbos, liekas, ka es bez viņas varu iztikt un vienatnē jūtos daudz labāk, turklāt arī mūsu attiecības nav nekas diži nopietns. Taču, kad palieku viens, īpaši vēlās vakara stundās, es jūtu tik lielu nepieciešamību pēc viņas, ka esmu gatavs izdarīt vienalga ko, lai tikai mēs būtu kopā. Es viņai zvanu, rakstu vēstules pa e – pastu, braucu uz Rīgu… Šī vajadzība pēc viņas ir tik liela, ka iedzen mani dziļā depresijā.
Varbūt tad, ja visu laiku dzīvotu kopā, mēs sen jau būtu izšķīrušies. Ilgākais laiks, ko dienu dienā pavadījām kopā, ir kādas trīs nedēļas. Un pēc tam es sapratu, ka esam pārāk atšķirīgi, lai varētu sadzīvot, mūsu kopdzīve būtu vieni vienīgi kašķi.
Tomēr es viņu ļoti mīlu! Ar prātu saprotu, ka viņa man nav īstā un pareizāk būtu atrast kādu citu. Neaptveru, kā un kāpēc, bet viņa ir kā cigaretes, no kurām nekad neesmu spējis atteikties. Mēģināju to darīt vairākkārt, bet, lai cik liela būtu apņemšanās, vajadzība pēc cigaretes pārņem tik ļoti, ka varētu izvilkt to pat no atkritumu spaiņa, lai tikai uzsmēķētu. Ļoti līdzīgi ir ar manu draudzeni – negribu viņu zaudēt un bieži vien esmu gatavs sevi pazemot, atteikties no saviem principiem, lai tikai būtu ar viņu kopā.
Vai otrā pusīte ir tiešām īstā?
Alise, 29:
Man vienmēr šķitis, ka katrs no mums ir viena ābola pusīte, un ikvienam kaut kur pasaulē ir otra – īstā – pusīte. Pirms četriem gadiem atradu savējo un biju pārliecināta, ka tieši šis cilvēks ir mans.
Pirmais kopdzīves gads bija ļoti skaists un liecināja, ka esmu viena no laimīgajām, kas atradusi sev piemērotāko, īsto un vienīgo.
Taču ar laiku viss mainījās. Mūsu attiecībās ienāca rutīna, un es savu dzīvesdraugu ieraudzīju pavisam citā gaismā. Nespēju noticēt, ka man veselu gadu uz acīm bija rozā brilles! Gads taču ir pietiekami ilgs laiks, lai iepazītu otru… Jo dienas, jo vairāk sapratu, ka esam pilnīgi dažādi, un, liekas, vienīgais, kas mūs vienoja, kādēļ arī sākām kopdzīvi, bija nepieciešamība pēc otra cilvēka. Viņa mīlestība bija pārvērtusies par vieniem vienīgiem pārmetumiem un prasībām. Es mājās biju kalpone un māte. Nonāca jau līdz tam, ka visa dzīve griezās tikai ap manu vīru. Viņš bija kļuvis par pasaules nabu, un es to pieļāvu – mīļā miera labad paklusēju, neprotestēju un darīju, kas darāms.
Esmu neskaitāmas reizes kravājusi somas ar pilnīgu pārliecību – viss, es gribu ārā no turienes! Es varu sākt jaunu dzīvi. Tā būs labāk! Arī es taču esmu cilvēks ar savām vēlmēm un vajadzībām. Naudas trūkums mani nebaida, esmu gatava strādāt vairāk, lai uzturētu sevi un bērnus. Daudz trakāk ir ar emocionālo atkarību. Es pie šā cilvēka esmu pieradusi. Zinu visus viņa niķus un stiķus. Un ir jau arī mums jauki brīži bijuši…
Par ko esmu kļuvusi – par grīdas lupatu. Vai man tiešām ir tik ļoti bail sākt jaunu dzīvi? Kādreiz šausminājos par sievietēm, kas divdesmit gadu nodzīvojušas kopā ar vīrieti, kas dzer un pa reizei sievu iekausta. Bet ko tagad daru es? Labi, mani neviens nav sitis, bet esmu zaudējusi savu pašcieņu un mīļā miera labad izdabāju vīram. Tajā pašā laikā man ir letāli nepieciešams viņa tuvums un maigums, un jaukie brīži uz neilgu laiciņu atsver visus pazemojumus. Vai tādām ir jābūt divu cilvēku attiecībām?
Jūtos kā vāvere ritenī un tā jau vairākus gadus. Arī pašlaik manā dzīvē ir periods, kad esmu apņēmusies mūsu attiecībās mainīt kaut ko uz labu. Māksla jau nav attiecības izbeigt, bet gan tās mēģināt salabot. Bet ja nu tur vairs nav ko labot?.
