Tādu nosaukumu savam 60. jubilejas koncertam devis Tautas deju ansamblis “Lielupe”. “Koncertā akcentēsim visas četras “Lielupes” paaudzes. Pirmajā daļā centīsimies parādīt to labāko, kas ir katrā sastāvā, iekļaujot mums mīļas dejas no klasikas līdz jaunradei. Otrā daļa veidota no pazīstamām un mazāk zināmām dejām pēc Rūdolfa Blaumaņa stāsta “Īsa pamācība mīlēšanā” motīviem kopā ar Jelgavas aktieriem,” skaidro kolektīva mākslinieciskā vadītāja Elita Simsone. “Mans mērķis ir, lai tie būtu svētki dejotājiem un lai koncerta apmeklētāji, varētu aiziet mājās ar pozitīvu enerģiju un patiesu mīlestību pret dzīvi, deju un apkārtējiem,” viņa papildina.
“Lielupe” Vēsmas Puriņas vadībā izveidota 1959. gadā. Pēc trim gadiem kolektīva vadību pārņēma Vilis Ozols, kura laikā tas no vecākās paaudzes kļuva par vidējās paaudzes kolektīvu. 1984. gadā uz brīdi dejotājus vadīja Modris Vanags. Kopš 1985. gada “Lielupe” saistās ar E.Simsones vārdu. Izdejojot vadītājas diplomdarba uzvedumu, 1989. gadā “Lielupe” ieguva Tautas deju ansambļa nosaukumu, ko godam nes arī šodien.
“Kad kolektīvu pārņēmu no Modra Vanaga, nebija visu astoņu pāru. Sāku veidot jaunu sastāvu, kas notika palēnām. No vecākās un vidējās paaudzes tas veidojās par gados ļoti jaunu vidējās paaudzes sastāvu, kurš “Lielupei” ieguva Tautas deju ansambļa nosaukumu. Tad arī “Lielupe” sāka veidoties tāda, kāda tā ir šodien. Toreizējā sastāva iesākto turpina pamatsastāvs un studija,” stāsta E.Simsone. Jauniešu sastāvs “Lielupē” tika izveidots 2003. gadā, un jau nākamajā gadā, ansambļa 45. jubilejā, dejoja gan vidējā paaudze, gan jaunieši.
Pirms desmit gadiem noformējās “Lielupes” studija. “Ienākot ansamblī, bieži vien dejotājiem ir grūti uzreiz izturēt slodzi, un talantīgi jaunieši aiziet prom. Tāpēc izveidojās studija, kurā jauniešiem ir iespēja sevi apliecināt un kas ir kā ceļš uz pamatsastāvu. Šāds modelis ir sevi pierādījis, un arī jubilejas koncertā būs deja, kurā pamatsastāvs uz skatuves būs kopā ar studijas labākajiem dejotājiem,” atklāj vadītāja. Savukārt pirms pieciem gadiem “lielupiešu” pulkam pievienojās “ex” sastāvs – dejotāji, kas aizsāka šodien zināmo ansambli un pulcējuši ap sevi domubiedrus. E.Simsone lepojas ar visiem dejotājiem un īpaši uzteic savus palīgus – pedagogus Zaigu Pielēnu-Pelēnu, Baibu Ķesteri un Ģirtu Bisenieku.
“Lielupe” kuplina ne vien pilsētas pasākumus, bet arī lielākos deju nozares notikumus Latvijā, ar savu enerģiju un latviešu tautas tērpiem pārsteidzot skatītājus arī ārzemju festivālos. Spilgtākie “lielupiešu” uz skatuves un aizkulisēs piedzīvotie pēdējo gadu mirkļi Roberta Ķestera fotogrāfijās līdz mēneša beigām aplūkojami jubilejai veltītā izstādē Jelgavas Kultūras namā.
Kolektīvā dejo ne vien četras paaudzes, bet arī pāri, vecāki un bērni, māsas… Ne velti “Lielupes” stāstu caurvij mīlestība, kas jau daudzu gadu garumā apliecināta koncertā “Mēs mīlam dejā”, pirms diviem gadiem tradīcijas 15. jubileju atzīmējot uz operas skatuves. Un arī 60. jubilejas koncertā, kas Zemgales Olimpiskajā centrā tiks izdejots 25. maijā pulksten 18, kolektīvs dalīsies savā mīlestībā. Katram dejotājam ir savs stāsts, kas saistās ar “Lielupi”, un daži veidojušies pat 20, 30 un vairāk gadu garumā. Tā kā mīlestība ir “Lielupes” vadmotīvs, savos stāstos aicinājām dalīties četrus kolektīva pārus, kas mīlestību ne tikai izdejo uz skatuves, bet dala arī ikdienā.
Smags darbs un atbalsts
““Lielupē” ir apvienojušies dejas entuziasti, kuri mīl to, ko viņi dara. Kolektīvs nekad nestāv uz vietas – tas nemitīgi izvirza arvien jaunus mērķus, kurus spēj sasniegt, pateicoties savai neatlaidībai, vienotībai un mīlestībai pret deju,” saka Lāsma Medjānova un Juris Latvietis. Lāsma tautas dejas iepazina apmēram divu gadu vecumā, bet “Lielupē” nodejoti jau deviņi. Savukārt Juris dejot sāka tieši “Lielupē”, ar kuru saistīts jau veselus 13 gadus. “Mana mamma dejoja “Lielupē” un to dara joprojām. Maza būdama, sekoju viņas gaitām, apmeklēju teju visus “Lielupes” koncertus un dažbrīd arī iedomājos sevi viņas vietā,” stāsta Lāsma, tāpēc nonākšana “Lielupē” bijusi likumsakarīga. Savukārt Juri pievienoties kolektīvam uzaicināja divi draugi, kuri tajā jau dejoja.
“Lielupē” abi jaunieši arī viens otru ieraudzīja, un nu jau piecus gadus ir kopā ne vien dejā, bet arī dzīvē. Lāsma strādā farmācijas nozarē, savukārt Juris – tirdzniecībā. Par savu A sastāvu viņi teic – tajā apvienojušies deju un labu atpūtu mīloši jaunieši, kuriem ir vēlme pilnveidoties un parādīt sevi no vislabākās puses. “Spējam ne tikai smagi strādāt, lai nonāktu pie vēlamā rezultāta, bet arī cits citu atbalstīt un kopīgi pasmieties.” Lāsmai un Jurim deja ir iespēja izrauties no ikdienas rutīnas, izvēdināt galvu un izkustināt ne tikai prātu, bet arī ķermeni. Tāpat tā ir iespēja kopīgi pavadīt brīvo laiku.
Spilgtākais un emocionālākais piedzīvojums kopā ar “Lielupi” abiem bija 2014. gada deju uzvedums “Lec, saulīte!”. “Sajūtu ziņā līdz šim neviens cits uzvedums tik ļoti nav aizrāvis,” tā jaunieši. Jurim atmiņā spilgti palikuši arī visi ārzemju braucieni, jo tie vienmēr ir piedzīvojumiem bagāti.
Ko dejotāji novēlētu savam kolektīvam dzimšanas dienā? “Nepazaudēt to dzinuli, kas neļauj būt mierā un visu laiku dzen uz priekšu, turēt pecelto latiņu, kopā pieredzēt vēl neskaitāmus piedzīvojumus un, pats galvenais, – mīlēt dejā arī nākamos 60 gadus.”
Prieks dejot kopā
Kopš 2006. gada rudens “Lielupi” par savu sauc arī kolektīva “vidējie” Linda un Mareks Vītoliņi, kuri kopā ir 21 gadu. Linda ir grāmatvede, savukārt Mareks – darba drošības speciālists. Kad no Rīgas pārnākuši dzīvot uz Jelgavu un meklējuši kolektīvu, viņiem ieteikts pamēģināt “Lielupi”. Linda ar deju ir uz “tu” kopš bērna kājas, savukārt Mareks dejojis nebija. “Mareks bija ļoti azartisks, viņam patika mācīties, un Elita ieguldīja ļoti daudz sava laika. Tad arī nebija tik daudz deju kā šodien, un viss notika lēnāk. Tagad “ielēkt” dejās pilnīgam nezinītim ir grūtāk,” spriež Linda. Viņa atminas, ka tolaik bijuši gados jaunākie kolektīvā. “Ilgi bijām jauniņie, bet nu jau varam piedalīties “Lielupes” stāstos un leģendās.”
Linda teic – kolektīvs ir draudzīgs. “Viss labākais, kas mums Jelgavā ir, mums asociējas ar “Lielupi”. Te ir mūsu draugi, draudzējas arī mūsu bērni. Daudz esam ceļojuši pa ārzemēm. Visas lielākās balles un svētki mums saistās ar dejām. Arī šodiena – kāpēc gan nepabūt kopā Māmiņdienā?” uz sarunu aicināta pēc “Lielupes” sezonas atskaites koncerta, kas notika Stādu dienās un sakrita ar Mātes dienu, stāsta Linda.
Kurš no daudzajiem kolektīva piedzīvojumiem visvairāk palicis prātā? Marekam tā ir “Lielupes” 50 gadu jubileja, kas bija pirmais kolektīva jubilejas koncerts, kurā sanāca dejot. Linda min arī operas koncertu, pirmos abu kopīgos Dziesmu svētkus. “Reizēm mēs kā pāris viens otru pabikstam, nevietā papukojamies uz otru, tomēr, kad tiekam dejot kopā, tas ir tāds prieks! Vienā koncertā vīram ar mazo puiku bija jāiziet uz skatuves kā tēvam ar dēlu – tas aizkustināja un sasildīja manu sirdi,” atminas Linda.
Kolektīvu vadītāji mēdz apzināti nelikt dzīvesbiedrus vienā pārī. “Elitai ir tā brīnišķīgā spēja saprast, kurā dejā likt kopā un kurā ne. Viņa spēj atrast to balansu, ņemot vērā gan augumus, gan raksturus,” novērojusi Linda.
Viņa teic, ka dejošana vienā kolektīvā dzīvesbiedriem ir iespēja kopā pavadīt laiku. Atceroties jaunākā dēla gaidīšanas laiku, Linda stāsta – būšana pasākumos blakus nav tas pats, kas piedalīšanās. “Blakus būt ir blakus – foršāk ir būt tajā visā iekšā.”
Svarīgākā – saliedētība
“Varētu teikt, ka “Mēs mīlam dejā” ir ne tikai kolektīva, bet arī mūsu moto,” spriež Linda Grāvīte un Nils Jaunsubrēns. Lindas krustvecāki un Nila vecāki dejo vienā kolektīvā, tāpēc abiem gadījies reiz, kad Linda vēl nebija saistīta ar “Lielupi”, svinēt kopā Līgo svētkus. Tomēr viens otrā ciešāk jaunieši ieskatījās pērn februārī ap koncerta “Mēs mīlam dejā” laiku. Lindai, kura mācās Jelgavas Valsts ģimnāzijas 11. klasē, šī ir otrā sezona “Lielupē”, taču dejo viņa jau gadus 15. Savukārt Nils, kurš pavisam drīz absolvēs Tehnoloģiju vidusskolu, dejo deviņus gadus, no kuriem četri saistīti ar pašreizējo kolektīvu. “Dejošana ir dzīvesstils, bez tās jau vairs nevar,” saka Nils.
Linda vērtē, ka deja ir veids, kā aizpildīt brīvo laiku un kliedēt garlaicību. “Ja iztrūkst kāds mēģinājums vai vasarā kādu laiku nav jādejo, šķiet, ka ir pārāk maz kustības. Pietrūkst arī kopīgā “burziņa” un prieka,” viņa teic. Nils piemetina – pietrūkst arī draugu, kas iemantoti “Lielupē”. Jaunieši spriež, ka deju kolektīvā to ir pat varbūt vairāk nekā skolā, jo šeit pulcējas līdzīgi domājoši cilvēki, kurus saista kopīgs mērķis.
“Daudzi teikuši, ka B grupa ir saliedētākais “Lielupes” sastāvs. Katru mēģinājumu, koncertu baudām – mums dejošana ir kā atpūta. Ja arī nepazīstam visus “Lielupes” dejotājus, tomēr koncertos, kur dejo visi četri sastāvi, sajūta ir kā ģimenē. “Lielupe” ir otra ģimene,” tā Linda. Nils papildina: “Vecākās grupas pamāca, pasaka arī kādu stingrāku vārdu, palīdz augt. A sastāvs ir vairāk profesionāli tendēts – mēģinājumos daudz nerunājam, uzreiz ķeramies klāt darbam. Sajūtas vairāk ķeram tieši uz skatuves. Taču kolektīvā ir arī draugi. “Lielupe” ir milzīga ģimene, kurā cits citu gan atbalsta, gan pavelk uz zoba. Visjautrākie koncerti ir tie, kuros visi sastāvi dejo kopā.”
No kopīgi ar “lielupiešiem” piedzīvotā Lindai atmiņā palicis uzvedums “Vēstījums rakstos”. Nilam ir vairākas spilgtas atmiņas – divreiz dejots uz operas skatuves (pirms diviem gadiem svinot “Mēs mīlam dejā” piecpadsmitgadi un šopavasar konkursā “Rīgas pavasaris”), uzvedums “No zobena saule lēca” Ķīpsalas hallē, kā arī “Mēs mīlam dejā” koncerti.
“Kad koncertā jānodejo 13 deju, uz beigām pazūd enerģija. Dejojot tā parādās. Ja kolektīvs ir saliedēts, enerģija sadalās uz visiem. Saliedētība kolektīvā ir visnepieciešamākais,” saka Nils un novēl to “Lielupei” jubilejā. Savukārt Linda vēl noturēt sasniegto līmeni un turpināt augt.
Patīk profesionalitāte
Ligita un Aigars Ozoli, ikdienā psiholoģe un projektu vadītājs, “Lielupes” “ex” sastāvā ir piecus gadus, savukārt gredzenus mijuši pirms 36 gadiem. “Iepriekš esam dejojuši citos kolektīvos. Kad domājām – viss, pietiek, veidojās šis sastāvs, kurā mūs uzaicināja “Lielupes” dejotāji. Esam priecīgi, ka piekritām un atnācām. Tik profesionālu un mīlestības pilnu attieksmi nebiju paredzējusi. Šajā kolektīvā katrā dejā cenšas ielikt savas nianses, noslīpēt tehniku, padarot deju interesantu gan pašiem, gan skatītājiem. Katrs koncerts tiek rūpīgi gatavots. Patīk mums tā profesionālā attieksme, tāpēc mēs te esam,” saka Ligita.
““Lielupei” ir savs stils un līmenis, kas tiek uzturēts visos sastāvos, un tā varēšana arī visu laiku tiek pieslīpēta. Dejotāji cenšas gan mēģinājumos, gan koncertos. Protams, arī sadzīve ir ļoti saistoša. Visi ir draudzīgi, uz mēģinājumiem nāk ar prieku – lai dalītos,” saka Aigars.
Abiem atmiņā palikusi iespēja kopā ar “Lielupi” dejot uz operas skatuves, arī dejas izrādē “No zobena saule lēca”. Ligitai un Aigaram, kuri ar deju saistīti teju visu mūžu, dejošana ir izveidojusies par dzīvesveidu. “Reizēm šķiet, ka ir par daudz, bet, kad nav, tad pietrūkst,” tā Ligita.
No pāra strāvo sirsnība. Aigaram, šķiet, piemīt tā pati labestība, ko savulaik izjuta tie, kas pazina viņa tēvu – Zemgales deju ķēniņu Vili Ozolu. “Tēvs bija personība un tanī pašā laikā ļoti komunikabls un dzīvespriecīgs. Viņa dzīve bija pakārtota dejošanai, jaunu dejotāju piesaistei, deju un kolektīvu radīšanai, atstājot savu lappusi arī “Lielupes” grāmatā,” tā Aigars.
