Es dzīvoju brīnišķīgā pasaulē zem debesīm un saules un varu priecāties par jauko visapkārt – par putniem un dzīvniekiem, bet reizēm man viņu dēļ sāp sirds.
Es dzīvoju brīnišķīgā pasaulē zem debesīm un saules un varu priecāties par jauko visapkārt – par putniem un dzīvniekiem, bet reizēm man viņu dēļ sāp sirds.
Katoļu ielas 8. nama pagalmā katru dienu var redzēt klaiņojošus kaķīšus. Dievs vien zina, kur viņi nakšņo un ko ēd. Mājas iedzīvotāji, galvenokārt vecāka gadagājuma ļaudis, dažkārt šos kustonīšus pabaro. Ap kaklu kaķīšiem ir apsietas audekla lentītes, tā ka nezinātājam pat nevar ienākt prātā, ka dzīvnieciņiem nav ne māju, ne saimnieku. Tik tālu parādās rūpes par neaizsargātajiem mazajiem brāļiem – tiek glābtas viņu dzīvības, bet kas rūpēsies par viņu labklājību?
Divām kaķenītēm ir radušies pēcnācēji, pieci mīļi un jauki mazuļi. Katram garāmgājējam rodas vēlēšanās viņus paglāstīt, un mazajiem kaķēniem, šķiet, tas patīk, viņi ar uzticību sagaida katru pretimnācēju. Mazuļu pasaulīte vēl ir tīra un atvērta. Diemžēl tāda nav cilvēku pasaule.
Nesen kāds mazs puisēns atnesa un piepulcēja sētas kaķiem savu mājās lutināto mīluli. Zēna māte ilgāk neļaujot kaķēnu mājās turēt, tāpēc likusi to bērnam iznest un palaist pagalmā.
Ikviens kaķēns ir citādāks, atšķiras viens no otra ar raksturu un izskatu. Te katrs cilvēks varētu atrast kaķēnu sev pa prātam. Cik viņi ir jauki! Gan melni, gan raibi svītroti! Kaķu meitenes un puikas gaida sev mīlošu saimnieku.
Ir baisi uzdot jautājumu, vai šiem kaķu bērniem būs tāds pats liktenis kā viņu vecākiem? Vai tiešām šos kaķīšus neviens nesauks par saviem, nelutinās ar siltu pienu un svaigām zivtiņām, kas, iespējams, makšķerētas tieši viņiem? Vai neviens ar viņiem neleposies un nesamīļos tā, kā var samīļot vienīgi savējo? Vai neviens neiedos viņiem vārdus un nesauks par draugiem?
Es tomēr gribu ticēt, ka kāds iežēlosies par nabaga kustonīšiem un vismaz dažiem kaķēniem palaimēsies nokļūt pie labestīgiem saimniekiem, kuriem tie varētu veltīt savu pateicību un mīlestību.
