Savu skaisto mīlasstāstu konkursā «Gada mīlasstāsts» «Ziņu» lasītājiem vēlējās uzticēt Natālija un Ivars.
Savu skaisto mīlasstāstu konkursā «Gada mīlasstāsts» «Ziņu» lasītājiem vēlējās uzticēt Natālija un Ivars. Viņi iepazinās 2001. gada septembrī (pieteikumā konkursam raksta Natālija): «Ar draudzeni TAJĀ dienā izdomājām braukt uz Plāci (apdzīvota vieta Cēsu rajonā) ballēties. Ieradāmies laikus, atcerējos, ka man jāpiezvana.
Aizgājām līdz taksofona kabīnei, kur arī satikām Ivaru un viņa draugu Ediju. Viņi bija atbraukuši brīvdienās no Rīgas. Sākām runāt, līdz nolēmām kopā iet uz balli.
Tā bija labākā balle manā mūžā! Ar Ivaru nodejojām visu nakti, nepamanot, kā pienāca rīts.
Ivars ar Ediju aizbrauca uz Rīgu, bet mēs pat nebijām apmainījušies ar telefona numuriem.
Pagāja laiks, bet no Ivara nebija nekādu ziņu. Godīgi sakot, jau biju par viņu piemirsusi, līdz kādu dienu piezvanīja draudzene, sakot, ka pie manis atbrauks Ivars. Tā viņai telefoniski bija sacījis Edijs.
Ar Ivaru sākām satikties. Sākumā tikai brīvdienās, bet pērnā gada vasarā nolēmām dzīvot kopā. Attiecības rūpīgi neplānojām un neveidojām, tās attīstījās pašas no sevis. Galvenais ir pilnība un uzticība. Mums ir bijuši daži mazi strīdiņi, bet kurš gan var iztikt bez tiem! Ivars ir ļoti mīļš un izpalīdzīgs, ar viņu kopā esmu jau divus gadus. Aprīļa sākumā gaidāms mūsu pirmais bērniņš.»
«Ziņu» redakcijā uzklausījām abu mīlētāju stāstu.
***
«Cik siržu neiet pazušanā, bet cik grūti tomēr kādu sirdi atrast!»
(Austrumnieku paruna.)
Natālija un Ivars satikās pirms pusotra gada mazā, mazā Cēsu rajona ciematiņā, kur agrāk dzīvoja Natālija. Kā stāsta Ivars: «Man Plācī dzīvo draugs, pie kura biju aizbraucis ciemos, un kopā izdomājām aiziet uz balli. Satikām divas jaukas meitenes, viena no viņām bija Natālija!»
Izrādās, pēc balles abi jaunieši apmēram mēnesi viens par otru neko vairs nav zinājuši, bet pēc tam gan – kā satikušies, kad Ivars atkal aizbraucis pie sava drauga, tā palikuši kopā. No sākuma gan tas izpaudies kā braukāšana vienam pie otra. Ivars devies uz Cēsīm, Natālija – uz Rīgu. Uzreiz vēl abi nav bijuši pārliecināti, ka jāpaliek kopā, to sapratuši laika gaitā, attiecībām veidojoties arvien ciešākām.
«Audzini dēlu kopš mazotnes, un tu varēsi priecāties, kad viņš kļūs pieaudzis.»
(Ēģiptiešu sakāmvārds.)
Tagad abi dzīvo kopā Jelgavā jau apmēram pusgadu un aprīlī gaida nākam pasaulē savu pirmdzimto. Tā kā zināms, ka gaidāms dēls, ir izdomāts arī vārdiņš – Markuss.
Ivars atceras: «Es jau uzreiz teicu, ka būs puika!» Nevar nepamanīt puiša lepnumu un prieku par to, ka gaidāms tieši dēls. Tiesa gan, abi piekrīt, ka prieks par bērniņu būtu vienalga, vai tā būtu meita vai dēls.
Īpaši no sākuma, kad uzzinājuši, ka gaidāms bēbis, daudz laika Natālija pavadījusi, lasot literatūru par bērniem. Arī Ivars ar interesi izlasījis ne vienu vien rakstu par bērnu kopšanu un audzināšanu. Kļūšana par vecākiem vismaz pagaidām jauniešus vēl neuztrauc, viņi saka: «Kad bērniņš piedzims, gan jau zināsim, kā rīkoties!»
«Nepieļauj, lai tavā ģimenē visi būtu tik aizņemti, ka vismaz reizi dienā nesatiktos kopīgā maltītē.»
(H.Džeksons Brauns, jun.)
Pašlaik ikdiena jauniešiem paiet diezgan vienādi – Ivaram darbā Rīgā, bet Natālijai mājās. Kad jautājām, vai mājās sēdēšana nav apnikusi un viņa nejūtas garlaicīgi, meitene atzina, ka, nē. Natālijas ikdiena paiet lasot, skatoties televizoru un gatavojot vīram garšīgas vakariņas. Par tām Ivars ir īpaši priecīgs, jo pēc garās darbadienas, kad mājās iznākot pārrasties pat ap divpadsmitiem naktī, esot jauki, ka viņu sagaida ar gardu maltīti.
Vienīgi rīti neapmierina Natāliju, un izrādās nevis tāpēc, ka negribētos celties, bet gan Ivara dēļ. Katru rītu meitenei ar mokām izdodoties savu draugu pamodināt.
Natālijai ļoti pietrūkstot Ivara garajos vakaros, jo nepatīkot gulēt vienai, patiesībā pat esot jāmokās ar bezmiegu reizēs, kad drauga nav blakus.
Abiem ļoti patīk apmeklēt balles. Agrāk viņi to aktīvi darījuši, bet tagad, protams, dejošana saviesīgos pasākumos atlikta uz vēlāku laiku.
Brīvdienās abi (nu jau patiesībā trīs) dodas iepirkties un garākās pastaigās gar Lielupes krastu. Jaunieši dzīvo netālu no tās. Iecienītajās pastaigās līdzi tiekot ņemts arī viņu suņuks Lācis.
«Laulība ir kā mārrutki, cilvēki ne reizi vien apraudas, bet apēd ar apetīti.»
(M.Baluckis.)
Jaunieši plāno arī apprecēties, bet atzīst, ka to kavējot naudas trūkums, jo tagad jādomā par svarīgākām lietām – vajadzīgo bērniņam.
Kāzas, visticamāk, būs nelielas svinības. Natālija gan atzīst, ka viņai patiktu arī lielāki svētki, bet Ivars tomēr uzstāj, ka kāzām jābūt nelielām. Jaunieši plāno pēc salaulāšanās doties nelielā ceļojumā tepat pa Latvijas skaistākajām vietām. Viņi stāsta, ka mūsu valstī ir daudzas ļoti skaistas vietas, kuras kādreiz redzētas un gribētos aplūkot vēlreiz, un daudzas arī tādas, kurās nekad nav būts. Vai gan var būt skaistāks iemesls apceļot Latviju kā pašu kāzas!
Natālija un Ivars labprāt apprecētos, bet arī neuzskata, ka tas ir pārāk būtiski, tāpēc ar kāzu plānošanu nesteidzas. Pāris priecājas par to, ka satikušies. Kopā viņiem esot ļoti jautri un turklāt tikai viens ar otru viņi varot pārspriest dažādas tēmas. «Varam izrunāties no sirds par jebko,» apliecina Ivars.
Konkursā pieteikties izdomājusi Natālija, Ivaram nezinot, tikai pēc krietna laiciņa viņam to atklājusi, tāpēc puisim bijis diezgan liels pārsteigums. Tagad abi smejot atzīst, ka ir interesanti piedalīties šādā konkursā, vēl jo vairāk tāpēc, ka, tam noslēdzoties decembrī, viņi būs jau trīs.
