Kopš Latvija sevi pieteikusi kā nopietnu ES kandidātvalsti un vismaz daļēji sakārtojusi uzņēmējdarbības vidi, mūsu tēvzemītē sākuši spietot arī bagātie Rietumu un Austrumu onkuļi.
Kopš Latvija sevi pieteikusi kā nopietnu ES kandidātvalsti un vismaz daļēji sakārtojusi uzņēmējdarbības vidi, mūsu tēvzemītē sākuši spietot arī bagātie Rietumu un Austrumu onkuļi, kas, nereti slēpjoties aiz godājamu investoru izkārtnes, pārpērk nekustamo īpašumu, lai vēlāk to izdevīgi pārdotu vai attīstītu šeit savu biznesu. Par to neapšaubāmi liecina arī starptautisko kompāniju ieinteresētība. Tomēr vismaz pašlaik ārvalstnieku interese pārsvarā aprobežojas ar investīcijām tirdzniecības un pakalpojumu uzņēmumos un tikai retos gadījumos skar lauksaimniecības sektoru. Tādēļ visai interesanti bija noklausīties mūsu deputātu kaismīgajās debatēs, galīgajā lasījumā pieņemot grozījumus likumā «Par zemes privatizāciju lauku apvidos», kas nosaka lauku apvidus zemes iegādes ierobežojumus ES un citu valstu pilsoņiem, kā arī tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas nav ieguvuši Latvijas pilsonību.
Akceptējot šos likuma grozījumus, deputāti noteica, ka no 2004. gada 1. maija līdz 2011. gada 1. maijam ES pilsoņi lauksaimniecībā izmantojamās un mežu zemes varēs iegādāties tikai tajā gadījumā, ja vismaz trīs gadus nepārtraukti būs nodarbojušies ar lauksaimniecību kā pašnodarbinātās personas.
No vienas puses, protams, varam piekrist, ka šādi grozījumi likumā bija nepieciešami, lai aizsargātu mūsu lauksaimniekus no negodīgas konkurences, kāda varētu rasties, ja ES pilsoņi bez ierobežojumiem, izmantojot sev pieejamos ievērojami lētākos kredītresursus, sāktu uzpirkt lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Kaut gan patiesībā par šādu tendenci nekas neliecina, jo līdz šim brīdim ārvalstu pilsoņi ir iegādājušies tikai nepilnus 2% no visām lauksaimniecībā izmantojamo zemju platībām. Jelgavas rajonā šis skaitlis ir vēl zemāks, aptuveni 1,5%, kaut arī tieši šeit ir labvēlīgākie apstākļi lauksaimnieciskajai ražošanai. Tātad reāli ažiotāža par Latvijas zemes izpārdošanu ārvalstniekiem tāds uzpūsts ziepju burbulis vien ir, jo diezin vai tuvākajā nākotnē lauksaimniecība kļūs par tik pieprasītu tautsaimniecības nozari, lai bagātie onkuļi stāvētu rindā pēc mūsu aizaugušajām pļavām, kuras tāpat šeit neviens apsaimniekot negrasās. Nedrīkst aizmirst arī to, ka ar katru gadu ražot lauksaimniecisko produkciju Latvijā kļūst arvien dārgāk un neizdevīgāk, par to liecina kaut vai cukura cena, kas ir vismaz divas reizes augstāka par pasaulē pieņemto standartu. Tādēļ nevajadzētu pārvērtēt mūsu lauksaimniecības konkurētspēju un nozīmīgumu, jo pašlaik tā funkcionē, tikai pateicoties tirgus aizsardzības mehānismiem, kas ir vēl viens apliecinājums tam, ka nemaz tik iekārojama tā Latvijas zemīte nav.
Iepazīstoties tuvāk ar minētajiem likuma grozījumiem, jāsecina, ka šie ierobežojumi ir visai formāli, jo, ja kāds ārvalstnieks patiešām vēlēsies iegādāties savā īpašumā lauksaimniecībā izmantojamu zemi, viņam ir virkne blakusiespēju to izdarīt. Proti, zemi drīkstēs iegādāties uzņēmumi, kuros vairāk nekā puse kapitāla pieder Latvijas pilsoņiem, valstij vai pašvaldībai, kā arī tie uzņēmumi, kuros vairāk nekā puse kapitāla pieder firmām no valstīm (tai skaitā ES valstis), ar kurām Saeima līdz 1997. gadam ratificējusi līgumus par ieguldījumu veicināšanu un aizsardzību. Vēl zemi drīkstēs iegādāties publiskās akciju sabiedrības, ja to akcijas kotē Rīgas Fondu biržā, trīs gadus darbojošās reliģiskās organizācijas un, protams, arī Latvijas pilsoņi ārvalstnieku uzdevumā, ko izkontrolēt būs praktiski neiespējami.
Visas šīs atrunas likumā iekļautas galvenokārt tādēļ, ka Latvija sarunās par iestāšanos ES sadaļā par brīvu preču un kapitāla kustību izgāja uz kompromisiem, kas pašlaik neļauj realizēt stingrāku zemes tirgus aizsardzības politiku. Tieši šā iemesla dēļ lielākie cietēji ierobežojumu dēļ īpašumā iegādāties lauksaimniecībā izmantojamās zemes nebūs vis ārvalstu pilsoņi, bet gan tā Latvijas iedzīvotāju kategorija, kas nav tās pilsoņi. Tas nozīmē, ka līdztekus politisko tiesību ierobežojumiem nepilsoņiem tagad būs jāsamierinās arī ar ekonomisko tiesību ierobežojumiem, kurus grūti attiecināt uz demokrātisku valsts pārvaldi, ņemot vērā, ka vismaz daļa nepilsoņu Latvijā nodzīvojuši visu mūžu.
Tagad atliek tikai gaidīt Krievijas valdības atzinumu par nulle kā pieņemtajiem likuma grozījumiem. Šoreiz gan atšķirībā no pārējām reizēm tā pamatoti varēs norādīt uz nepilsoņu diskrimināciju Latvijā, jo diemžēl cita izskaidrojuma tam, kādēļ Latvijas patstāvīgie iedzīvotāji savā īpašumā nevar iegādāties lauksaimniecībā izmantojamo zemi, nav. Katrā ziņā deputāti kārtējo reizi izcēlušies ar donkihotisku degsmi apliecināt savu tēvzemes mīlestību, ar ko viņus varam tikai apsveikt.
