Ziemassvētki par savu ierašanos brīdina laikus. Tiem visbiežāk pat māte daba neturas pretī un dāvā tik ļoti nepieciešamo balto sniega segu.
Nosnieg sniegi, izskan dziesmas
Zvaigžņu acis veras klusi.
Zemes bērnu siltās mājās
Mīlestība nokāpusi.
(Paulīna Bārda.)
Ziemassvētki par savu ierašanos brīdina laikus. Tiem visbiežāk pat māte daba neturas pretī un dāvā tik ļoti nepieciešamo balto sniega segu. Un kur nu vēl eglītes, rotājumi, dāvanas, svētku rūķi vai arī meitenes (pēc izvēles)… Taču varenajiem Ziemassvētkiem vēl nav gana. Tie iemitinās katra cilvēka sirdī un liek tai gavilēt! Dažus pārņem nostaļģija, dažs, prieka asarām birstot, atceras jaukākos dzīves brīžus. Citi cep un vāra, sviedrus dūrē slaucīdami. Vēl citi iegrimuši svētku drudzī «ķemmē» veikalus, ik pa brīdim nopūzdamies, ka viss jau nokavēts – labākās sveces ir izpirktas…
Protams, mēs katrs esam individualitāte – jūtam, domājam un darām atšķirīgi, taču, Ziemassvētkus gaidot, vienu sajūt katrs – pat stiprā putenī atmaigst sirds un pati no sevis tiecas dāvāt tuvākajiem mīlestību.
Mīlestība. Šī «infekcija» ir jo īpaši lipīga un neticamā ātrumā pārņēmusi visu pasauli. Bet neviens pret to necīnās. Gluži pretēji – sajūtot pirmos simptomus, vēl biežāk smaida, gandrīz lūpas līdz ausīm izstiepjot, un priecājas uz nebēdu!
Kņud pakrūtē, aiz priekiem gribas staigāt palēcienā (kaut arī ārā līst lietus un mūzikas ritms tuvumā nav dzirdams) utt. Tas viss liecina, ka mīlestība ir klāt. Bet vai tā ir īstā, kas neatstās nekad? Uz šo jautājumu atbildes nav. Taču mīlestība ir skaista.
Tā jau mēdz teikt, ka katram kaut kur pasaulē ir otra pusīte, ar kuru reiz liktenis savedīs kopā. Un iespējams, ka tieši burvības pārpilnajā Ziemassvētku vakarā tā klauvēs pie jūsu sirds durvīm.
