Tālajā 1960. gadā Valentīnu ar Antonu kopā saveda deja
No malas varētu šķist, ka Valentīna un Antons Oranovski dzīvē sader kā podiņš ar vāciņu, taču viņi paši par to tik nosmaida un teic: podiņš ar vāciņu mēdz rīvēties. Pa gadiem tam uzsists arī pa kādai skrambiņai, bet galvenais – saturs – jau no tā nemainās un mīlestība ārā nelīst. Viņu mīlestība ir kā labi norūdzis vīns – ar savu asumiņu un smaržu un, gadiem ejot, kļūst arvien vērtīgāka. Pilsētas svētku laikā šogad īpašā atmosfērā tika godināts Jelgavas «zelta fonds» – pāri, kas 2010. gadā atzīmē savu 50 gadu kāzu jubileju. Nedaudz klusi un kautrīgi divu meitu pavadībā uz pasākumu ieradās arī Valentīna un Antons. Šovasar viņi sagaidījuši savas Zelta kāzas. «Ziņas» dzīvesbiedrus uzrunāja pēc mēneša, kad satraukuma pilnais brīdis jau bija izdzīvots un Zelta kāzas nosvinētas, aicinot Oranovsku ģimeni padalīties savas kopdzīves noslēpumā. Avīzei «jā» vārdu gan pāris uzreiz neteica, atrunājoties, ka esot parasti cilvēki, kas pieraduši strādāt un citiem ar sevi diži nelielīties, tomēr vēlāk nelielai sarunai tomēr piekrita.Ceļi krustojas ballēValentīna kopā ar mammu no Sibīrijas uz Latviju pārcēlās tūlīt pēc kara, kad meitenei bija seši gadiņi. Te bija karojis un ievainots tētis, un abas «meitenes» no Čitas pilsētas nolēma pārcelties uz dzīvi Jelgavā. «Kad pirmo reizi ieraudzīju Jelgavu, likās: ārprāts, vienas drupas, gruveši un liela bezcerība, pretēji mūsu skaistajai pilsētai. Atceros, kad gājām ar mammu pa ielu, viņa mani burtiski vilka aiz rokas, lai ātrāk tiekam līdz mājām, jo likās, ka mums visu laiku kāds seko ar domu uzbrukt un aplaupīt,» bērnības atmiņās ieslīgst Valentīnas kundze. Jelgavā viņa sākusi iet skolā un, tā kā draudzeņu pulkā pamatā bijušas latviešu meitenes, valodu iemācījusies ļoti ātri. Savukārt Antons ir tīrs jelgavnieks, uz akmeņiem izaudzis un visu mūžu pilsētā nostrādājis. Ar visu nopietnību un zināmu lepnumu vīrs stāsta, ka viņā ritot poļu asinis, tādēļ pēc dabas esot straujš un impulsīvs. Vārds gan viņam ticis īstens latgaliešu, jo Antona vecvecāki pirmskara gados no poļu zemes pārnākuši dzīvot uz Latgali, kur piedzimis arī Antona tētis. Līdz 18 gadu vecumam Valentīnas un Antona ceļi nekrustojās, līdz kādā ballē dzelzceļnieku klubā staltā puiša acīs un sirdī iekrita skaista tumšmate mirdzošām acīm. Viņš droši gājis klāt un lūdzis svešinieci uz deju – tā abi ieskatījušies viens otrā un sākuši satikties. Trīs gadus draudzējušies. Antons pabeidzis Ogres Meža tehnikumu un sirdsmeiteni radiniekiem atrādījis māsas kāzās un pēc tam arī bildinājis. Bez baltas kleitas, fotogrāfa un kāzu autoPar savu kāzu datumu jaunie cilvēki nolika 28. maiju, bet kļūt par viņu laulību lieciniekiem piekrituši draugi. «Mums nebija ne baltas kleitas, ne fotogrāfa, ne kāzu mašīnas. Taksis gan bija aizrunāts, taču pakaļ neatbrauca, un dabūjām uz zagsu skriet kājām,» atceras Valentīnas kundze. Pēc sarakstīšanās dzīvoklī šaurā radu un draugu lokā kāzas klusi nosvinētas. Taču savas ligzdiņas, kur dzīvot, jaunajiem nebija, un Antonam draugi ieteica pieteikties darbā uz dzelzceļa, tad ātri pie dzīvokļa tikšot. 1962. gadā Antons tur arī sāka strādāt, un drīz vien jaunajai ģimenei tika piešķirts plašs dzīvoklis Lielajā ielā. Tikmēr Valentīna visu mūžu strādājusi linu kombinātā par audēju. Pāršķirstot fotogrāfiju albumu, no tā izbirst paprāva čupiņa goda un izcilības rakstu un te nu vīrs metas paslavēt sievu: «Viņa bija izcila strādniece, tāpēc tās goda grāmatas ar’ tik daudz, bet man jau nebija mazāk,» smej saimnieks. Klusi un mierīgi – kā pirms 50Oranovsku ģimenē izaudzinātas divas meitas – Olga un Ludmila. Nu pašām ir savas ģimenes un atvasītes. Vecvecāki lepojas ar divām mazmeitām un mazdēlu un ļoti cer sagaidīt arī kādu mazmazbērniņu. Tradicionāli kopā ar mazbērniem katru gadu tiek braukts atpūsties pie Usmas ezera. Kamēr pārējie ķer zivis un bauda saules peldes, Antons jau no paša rīta dodas uz mežu ogot, kas ir viņa sirdslieta, bet bērnībā bijis ģimenes maizes avots. «Kad bijām mazi, visu vasaru pa mežiem vien dzīvojām, lasot ogas un sēnes. Neticēsiet, bet dienā esmu pielasījis pat 29 litrus melleņu. Tad rudenī mamma par nopelnīto naudu gāja pirkt mums, bērniem, drēbes un skolas lietas,» atceras Antons.Darbaholisms Antonā nav rimis vēl tagad, kaut laiks būtu pielikt punktu un padzīvot sev. 71 gada vecumā viņš joprojām pulksten pussešos ceļas un dodas uz darbu dzelzceļā. Tur viņu gaida uzticīgais suns, kas jāpabaro, jāizved pastaigā, un darbs var sākties. Bet sešos vakarā allaž mājās sagaida sieviņa un bieži vien arī mazmeita Renāte. Katru mīļu dienu mazā nāk ciemoties pie vecmāmiņas, jo pie viņas esot ļoti labi, klāsta četrgadīgā meitenīte. Gluži kā pirms 50 gadiem, arī savas Zelta kāzas pāris nosvinējis klusi un mierīgi. «Es jau gribēju kārtīgu balli, bet neļāva,» taisnojas Antons un šķelmīgi palūkojas Valentīnas virzienā: «Nekas, par to naudu dārzā aku izrakšu!» Tā nu podiņš ar vāciņu atkal parīvējas viens gar otru, bet miers ir mājās. «Kas tik pa 50 gadiem nav piedzīvots… Labi, ka es tāda uzticīga,» smaidot teic Valentīnas kundze, bet vīrs atbildi parādā nepaliek un atsmej: «Un es tik pacietīgs.»
