Jelgavas Jaunā teātra iestudējums «Savienojumi» pirmizrādi piedzīvoja 2014. gada 2. maijā, bet tagad ieguvis jaunu veidolu.
Pēc trim gadiem un četrpadsmit nospēlētām izrādēm Jelgavā un ārpus tās iestudējums stipri izmainījies un izrādi, kas 17. februārī pulksten 21.30 notiks kultūras namā «Rota», būs iespēja izdzīvot Latvijas amatieru teātru Zemgales reģiona skatē.
«Iestudējuma sižetu, kas veidots pēc franču dramaturga Žana Anuija lugas «Orķestris» motīviem, caurvij traģikomisks notikums jaunatklātajā kāzu un bēru namā, kura patrons pieņēmis darbā bijušo sievu un viņas nesen izveidoto orķestri, lai varētu izdevīgi nosvinēt savas kāzas ar jauno līgavu. Orķestra vadītāja, spēlējoties ar jūtām, sagriež slazdu uz pretējo pusi, atklāti flirtējot ar pianistu, kas savukārt pieliek punktu viņa saderinātās čellistes pacietībai. Domino kauliņš pēc kauliņa, un atklājas arī pārējo orķestra dalībnieku konfliktējošie dzīvesstāsti,» iestudējumu raksturo režisors Rihards Svjatskis. Mīlestībai ir potenciāls kļūt par pašu novazātāko vai skaistāko vārdu cilvēka dzīvē. Tā ir enerģija, kas savieno vai sasaista. Nereti tā kļūst par būri, kurā cilvēki viens otru iesprosto, baidoties no zaudējuma. Izrādes veidotāji – Jelgavas Jaunā teātra (JJT) jauniešu trupa – uzskata, ka viņu galvenais uzdevums ir atklāt savu tēlu traģisko un komisko pusi. «Izrādes sižets caurstrāvo komisko un traģisko. Kad to izdodas uzķert, skatītāji smejas caur asarām. Tā ir pavisam mistiska sajūta – tā rada trīsas un saceļ matiņus stāvus,» atzīst aktieri.
Pirms izrādes atjaunojuma «Zemgales Ziņas» sarunājās ar JJT aktrisēm Agnesi Karlsoni un Sabīni Trumsiņu.
– Vai Jelgavas Jaunajā teātrī spēlējat jau sen?
Agnese: Piekto gadu.
Sabīne: Kopš 2013. gada, Agnese tur jau bija. Man pirmā bija bērnu izrāde «Mūsu ģimenīte» – ar maskām.
Agnese: Mana pirmā bija veltīta Ziemassvētkiem, tēlojām dzīvniekus un rādījām arī skolām. Sākumā bija arī ļoti daudz aktiermeistarības uzdevumu. Ne jau uzreiz tikām gatavā izrādē, ļoti daudz vajadzēja mācīties. Katru reizi bija iesildīšanās treniņi, mācījāmies arī pareizi pasniegt savu balsi, attīstījām plastiku.
– Jūs trenē tikai Rihards?
Sabīne: Mums notikušas arī meistarklases, ļoti smagi treniņi bija vasaras vidū.
– Tomēr sapratu, ka teātris jums patīk.
Abas: Ļoti, galu galā tāpēc mēs tur esam.
– Varbūt sākāt jau skolā?
Sabīne: Rihards 4. vidusskolā pasniedza improvizācijas klasi, tad arī izdomāju, ka iešu uz Jelgavas Jauno teātri.
Agnese: Es mācījos 4. pamatskolā, un tur bija estētikas klase. Bija gan teātris, gan koris. Pēc pamatskolas beigšanas spēlēju arī Ādolfa Alunāna teātrī, tad aizgāju uz Jauno teātri.
– Kāpēc šādas pārmaiņas?
Agnese: Alunāna teātrī mainījās pasniedzēji, un grupā sanāca tāda situācija, ka man būtu jāsāk darboties atkal ar jaunu studiju. Izdomāju, ka vēlos izmēģināt ko pavisam citu, nevis darīt visu to pašu no sākuma.
Sabīne: Mana nopietnākā luga pirms «Savienojumiem» bija tieši dzīvnieku izrāde. Iestudējot Žana Anuija lugu, nebija tā, ka mēs vienkārši apsēdāmies un mācījāmies tekstu. Jaunajā teātrī veidojot izrādi, galvenais ir saprast, kas mēs esam, kāds ir mūsu tēls – «iekšējais dzīvnieks», tā attiecības ar partneri.
– Iekšējais tēls – dzīvnieks?
Sabīne: Žana Anuija lugā mans iekšējais tēls bija buldogs. Nevar teikt, ka tas gluži sakrīt ar manu iekšējo būtību. Bet grācija, kustības – izrādē tas šķita ļoti atbilstoši.
Agnese: Es esmu stirna, no kuras esmu diezgan ņēmusi arī ķermeņa plastikā. Ķermeņa apakšējā daļa, kājas ieskaitot, ir kustīga, bet augšējā – samērā stīva. Vēl ir arī pīles, tauriņi «un citi zvēri». Mans partneris izrādē ir kaķis.
– Varbūt neesmu pārāk iedziļinājies Anuija daiļradē, bet vai šie dzīvnieki jau ieprogrammēti viņa lugā vai arī tas ir režisora uzstādījums?
Agnese: Rihards pie tā ļoti piestrādā, ka mēs sākam nevis vienkārši ar tekstu, bet vispirms tiek izstrādāts tēls un radīta sapratne par to, kas tiek teikts izrādē. Rihards ir atradis veidu, kā to parādīt caur dzīvniekiem. Tas nemaz nav muļķīgi, bet parāda veidu, kā tajā visā iedziļināties, kā izprast pašu lugu.
Tā tiek darīts arī citās izrādēs.
Sabīne: Mums bija dažādi fiziskie vingrinājumi. Tikām sadalīti trijās grupās, bija arī atsevišķie mēģinājumi, kur katrs strādāja tikai ar savu partneri.
Agnese: Tas ir saistīts tieši ar izrādi – tā kā Žana Anuija lugā sižeta pamatā ir orķestris, notiek sadalījums instrumentu grupās, kā tas arī ir orķestros.
– Parasti jau vairums teātru jaunas lugas iestudējumu sāk ar tā saucamajiem galda mēģinājumiem un teksta eksemplāra lasīšanu.
Sabīne: Tā gluži nav, ka mēs pašā sākumā netiktu iepazīstināti ar lugu un to, kāds ir stāsts.
Agnese: Iepriekš teicu, ka mūs nelaiž pie teksta, iekams neesam sapratuši, par ko ir izrāde. Protams, izlasām lugu un kopīgi pārrunājam, vai tas viss mums ir pieņemami un vai gribam strādāt pie tās. Tad lasām vēlreiz, koncentrējoties un domājot tieši par savu tēlu.
Sabīne: Mūsu režisoram svarīgi, lai mēs paši domātu par to, ko spēlēsim. Nav tā, ka vienkārši tiek pateikts: tagad spēlēsim to un to, un tas notiks tā un tā. Protams, tiek izzināts arī mūsu viedoklis, vai mēs vispār to vēlamies akceptēt. Rihards vienmēr cenšas mūsos ieklausīties. Mums savukārt parasti ir patikušas viņa idejas.
Agnese: Šajā kontekstā tiem cilvēkiem, kas jau ir redzējuši izrādi «Savienojumi» tās pirmvariantā, kas eksistē no 2014. gada, īsti vietā atgādināt Raiņa vārdus – «pastāvēs, kas pārvērtīsies». Kopš pirmās izrādes notikušas diezgan radikālas izmaiņas, bijusi arī pauze, un tagad savus tēlus veidojam mazliet no citas perspektīvas. Domāju, būs interesanti ne tikai tiem, kas izrādi nav redzējuši, bet arī tiem, kas redzējuši tās pirmo variantu.
– Abas spēlējāt arī pirmajā izrādē?
Jā, esam piedalījušās jau no pirmās izrādes. Trupā pa šo laiku ir mainījušies tikai divi aktieri.
– Piektdienas, 17. februāra, vakarā izrāde būs īpaša – tā norisināsies Latvijas amatieru teātru Zemgales reģiona skatē.
Agnese: Tāpēc mēs esam nolēmuši arī kaut ko pamainīt. Protams, pirms skates tas ir arī neliels risks. Esam gatavi riskēt.
Sabīne: Toties tas mums dod arī enerģiju un sparu parādīt savu tēlu nedaudz citā aspektā – kā mainījusies izrāde un kā esam mainījušies mēs paši. Faktiski jau katra izrāde iznāk nedaudz citāda. It kā teksts tas pats, tomēr emocijas gandrīz vienmēr ir citas.
– Jūs atnācāt uz Jelgavas Jauno teātri jau tad, kad galvenais režisors bija Rihards Svjatskis, vai sastapāties ar teātri Agra Krūmiņa vai Ģirta Šoļa laikā?
Sabīne: Mēs atnācām Riharda laikā, bet mīts vai stāsts par Jaunā teātra rašanos, režisoram Agrim Krūmiņam aizejot no Alunāna teātra, mums ir zināms.
Agnese: Es esmu Jelgavas Jaunajā teātrī un esmu apmierināta ar to, ko daru. Man ir prieks par tiem cilvēkiem, ar ko iznāk būt kopā un spēlēt teātri.
– Bet teātris un īpaši amatierteātris jau nav visa dzīve. Ar ko nodarbojaties citā laikā?
Agnese: Studēju Latvijas Kultūras akadēmijā neklātienē, tiesa, nevis tieši režisūru vai aktiermeistarību, bet gan kultūras socioloģiju un menedžmentu. Vēl strādāju par gidi «Laimas» šokolādes muzejā Rīgā.
Sabīne: Mācos Ekonomikas un kultūras augstskolā specialitātē «Kultūras vadība» un piepelnos, strādājot par pārdevēju. Kultūra vienmēr ir bijusi mūsu dzīves neatņemama sastāvdaļa. Bez teātra esmu darbojusies arī orķestrī (ne tikai Anuija «Orķestrī») un korī – 4. vidusskola bez tā vienkārši nav iedomājama.
Agnese: Interesanti, ka par Jelgavas Jauno teātri saka – tie jau no Kultūras akadēmijas. Īstenībā kultūru studējam tikai mēs ar Sabīni un arī tad jomās, kas nav saistītas ar aktiermeistarību. Vēl gandrīz piemirsu Ģirtu, kas ir trešais kultūras students no mūsu teātra. Vienkārši esam sapulcējušies tādi, kuriem deg sirds par teātri.
– Vēl derētu daži vārdi par izrādi.
Agnese: Izrāde ir par attiecībām – ko nozīmē mīlēt un cik svarīga ir mīlestība mūsu dzīvē. Interesantākais izrādes iecerē ir trīs grupas, kur katrā ir pilnīgi atšķirīga ideja par to, kas tad ir mīlestība. Mana tēla skatījumā savdabīgais ir tas, ka mana mīlestība ir ļoti privātīpašnieciska. Ideja – vajag paskatīties arī «ārpus šī būra» un bieži vien mākslīgajām robežām.
Sabīne: Manam tēlam mīlestība ir sāpe, kas jānosargā un ko nedrīkst palaist garām. Ja tā ir, tad tajā jāieķeras ar zobiem un nagiem. Komiskais šajā gadījumā ir pats tēls, kurš to sāpi izdzīvo nevis raudot, bet pilnīgi pretēji.
– Vai izrādes vēlais sākums – 21.30 – ir tāpēc, ka tajā tiek risināta mīlestības tēma, kam vēli vakari un nakts ir ļoti piemērots laiks?
Var domāt arī tā, bet praktiskais iemesls ir gaužām prozaisks – agrāk netiek žūrija.
Biļetes uz izrādi var iegādāties Jelgavas Kultūras nama kasē, bet izrādes dienā – kultūras namā «Rota». Cena – trīs eiro, pensionāriem, studentiem un skolniekiem – divi eiro.
