Annija Stjuarte «Mīlētāji ēnā», izdevniecība «Asja», Rīga, 1999.
Annija Stjuarte «Mīlētāji ēnā», izdevniecība «Asja», Rīga, 1999
Karolina Smita visu mūžu dzīvojusi Makdovelu dzimtas ēnainajā paspārnē, saprazdama, ka nekad nekļūs par šīs ģimenes pilntiesīgu locekli. Tomēr notikumi sagriežas nebeidzamu intrigu virpulī, kad gandrīz pēc divdesmit gadiem ģimenē atgriežas Aleksandrs Makdovels. Makdovelu klans, ieskaitot nāvīgi slimo iespējamā viltvārža māti, tic, ka atgriezies īstais Aleksandrs. Tikai Karolīna, zinot notikumus, kas norisinājās tajā naktī, kad Aleksandrs aizbēga no mājām, nespēj noticēt šim pašpārliecinātam svešiniekam. Pamazām vien uzpeld tumši pagātnes darījumi, kas liek apšaubīt visu, kas līdz šim šķitis stabils un nemainīgs.
Andris Stavro «Aleksandrs Laime un viņa Zelta upe», «Apgāds Jāņa sēta», Rīga, 1999
Latvietis Aleksandrs Laime dzīvojis «vienkāršu un patiesu dzīvi» Venecuēlas džungļos, skalojot zeltu upēs, kuras viņš pats esot atklājis gluži kā vientulības baudas un pasaules pirmtēlu Latīņamerikas «maģiskā reālisma» veidolā. Turienes indiāņu ikdienas informācijas apmaiņai – teiksmām – Laime pievienojis mītu par sevi. To apzināt mēģinājuši gan žurnāli «Time» un «National Geographic Magazine», gan mūsu pašu «Rīgas Laiks», un vēl krietni pirms tam – režisors Ansis Epners dokumentālajā filmā «Es esmu latvietis», kurā lielais savādnieks džungļu paradīzē redzams kā dzīvs. Kad 1999. gada pavasarī ar Venecuēlas latviešu atbalstu tika noorganizēta ekspedīcija uz «Rio Gauja», Laimes takas mēroja arī grāmatas autors, lai «savāktu visu iespējamo informāciju par Laimi». A.Stavro dokumentālais dzīvesstāsts par cilvēku, kas dzīvojis savā laikā un telpā, nav pusliterārs vēstījums Meksikas indiāņu šamaņbūšanu hronista Karlosa Kastaņedas stilā. Varbūt tās nav antropoloģiskas studijas, taču katrā ziņā – lasāmviela vienam «nakts seansam». Un ne tikai tam.
