Vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēkus, kas prot dzīvē pacietīgi gaidīt savu mīlestību. Reizēm paiet daudzi gadi, līdz sagaidi to īsto vienīgo, kad var iet pie altāra un solīties būt kopā uz mūžu gan priekos, gan bēdās. Bet cik ilgi gan var gaidīt?
Vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēkus, kas prot dzīvē pacietīgi gaidīt savu mīlestību. Reizēm paiet daudzi gadi, līdz sagaidi to īsto vienīgo, kad var iet pie altāra un solīties būt kopā uz mūžu gan priekos, gan bēdās. Bet cik ilgi gan var gaidīt? Reizēm šādai gaidīšanai pienāk gals ar domu – pietiek, vairāk negribu būt viena vai viens –, bet bieži vien izrādās, ka tas nebija īstais vai īstā. Ko nu? Šķirties vai dzīvot kopā bērnu dēļ? Skaidrs, ka laulības pamatā nav bijusi mīlestība.
Pagājusi Ģimenes diena jeb Māmiņas diena (kā nu kurš to svin), kas man liek atkal un atkal domāt par to, ka ir cilvēki, kas prot, gaidīt un sagaidīt īsto otro pusīti, ieraudzīt, saprast, jā, ir… Un nodzīvot visu mūžu kopā, ne bez strīdiem un domstarpībām, bet Mīlestībā.
Ideālu ģimeņu nemēdz būt, bet svarīga ir vēlme tiekties pēc tās. Prast sagaidīt un ieraudzīt īsto mīlestību, novērtēt, saudzēt un kopt to. Tad vairs nav «es» un «tu», bet «mēs» – ģimene, kurā visi raugās nevis cits uz citu, bet vienā virzienā. Tad prieki vairojas, bet bēdas tiek dalītas, jo mērķis ir viens. Tad caur veiksmēm un sāpēm arī pēc daudziem kopā nodzīvotiem gadiem var teikt: «Mēs kopā esam laimīgi!» Cik ilgi sirdis degs mīlestībā vienam pret otru katru dienu, cik spēsim atvērties, gribēsim saprast viens otru, cik drūmo pratīsim pārvērst priekā, ziedoties un piedot, tik ilgi kopā būs silti. Kuram gan to negribas? Dosim jums iespēju ielūkoties divās ģimenēs, kuru otrās pusītes gaidīšanas stāžs bijis pietiekami liels, lai to apbrīnotu.
Ruta un Guntars Majevski kopā ir divus gadus. Viņi piedzīvojuši, ka Dievs neuzliek vairāk, nekā vari panest. Tikai izturēt, paļaujoties, paklausot un ticot, ka cerība nepamet kaunā.
Ruta par savu ģimenes dzīvi sāka domāt, it kā plānot to jau padsmitnieces gados. Neko īsti konkrētu, bet mērķtiecīgi viņa domāja par lomu savā ģimenē kā rīkotos un kā ne. Augdama kristīgā ģimenē, viņa zināja, ka viņas vīrs būs kristietis, bet ja ne, tad labāk nekāds. Sapņoja, lasīja, meklēja atbildes Bībelē un ne tikai, strādāja, mācījās un… lūdza Dievu, lai dod to vienīgo un īsto. Kad kļuva par grūtu, atbalsts vienmēr bija mamma, uz kuras pleca varēja izraudāt savu sāpi, un pārējā ģimene, kas neļāva justies vientuļi.
Gāja gadi, bet nekas nenotika. Tukšumu sirdī viņa aizpildīja ar darbu skolā un kalpošanu draudzē. Pēc 30 dzīves gadiem cerības stariņš kļuva aizvien šaurāks, tomēr pavisam neizzuda.
«Es zināju, ka darīšu visu, lai ģimenē būtu miers un saskaņa, es nestrīdēšos…» šodien atceras Ruta.
Un neviena nejaušība dzīvē nenotiek nejauši – viņas sirdij atsaucās Guntara sirds. Guntars bija zaudējis savu sievu. Dēli jau paaugušies, un viņš domāja par iespēju veidot jaunas attiecības. Guntars zināja, ka kaut kādu sievu viņam nevajag, bet kur lai ņem labu? Apkārtējie nereti ieminējās, ka kārtīga sieva varbūt baznīcā jāmeklē. Tā kā jaunākais dēls Anatolijs viņu reiz aizveda uz baznīcu, tad viņš nopietni un mērķtiecīgi sāka lūkoties apkārt tieši draudzē…
Ilgi nebija jāmeklē – nolūkoja, uzrunāja … un saprata, ka radīti viens otram.
Rutai ar Guntaru nu jau divus gadus ir īsta ģimene, kuras pamatā ir savstarpēja mīlestība, uzticēšanās un sapratne.
Tikai tagad Ruta spēj novērtēt: «No kādas iespējamas vilšanās un sirdssāpēm Dievs mani pasargājis, kaut arī nebija viegli, kad apkārt jaunieši draudzējās, precējās, bet man pat tāda īsta drauga nebija…»
