Ir liela māksla neliekuļot, bet tomēr uzrunāt cilvēkus patīkami, iedvesmojoši. Ikdienas saskarsmē ar gudrajām, zinošajām, kompetentajām daiļā dzimuma pārstāvēm bieži vien pozitīvā pietrūkst. Taču, ja vakar, sarunu beidzot, pieliki klāt: «Sveicu jūs rītdienas svētkos!», varēja just, ka «trāpīts desmitniekā». Pēdējais teikums ir uz pozitīvas nots, un varbūt tev pat tiek piedota kāda pārestība, kas citādi varētu vilkties līdzi vēl nez cik ilgi. Tiesa, ne gluži katrā sarunā vakar piebildu šo sveicienu. Zinu gan vecāku, gan jaunāku gadu latviešu sievietes, kas nesvin Starptautisko sieviešu dienu, pat dusmojas, ja kāds atgādina kaut ko tādu, kas saistās ar padomju laikiem. Pārāk daudz tajā bijis negāciju. Tomēr aptaujas liecina, ka vairāk nekā trešdaļa Latvijas iedzīvotāju, gan cittautieši, gan latvieši, svin 8. martu, kas, atjaunojot valsti, tika nolikts malā, taču kopš 2007. gada atkal Latvijā skaitās valstiski svinama diena. Svētku tradīcija šķiet tāda neskaidra. Ja kā padomju laikos vīri metīs kopā naudu un katrai sava darba kolektīva dāmai nesīs pa tulpei, diez vai tas būs labākais. Pirms dažiem gadiem šajā laikā ceļojot pa Rumāniju, es tādus vīriešus ar daudzām tulpēm pilsētas ielās vēl redzēju. Latvijā, šķiet, tāda lieta tik ļoti vairs «nerullē».Drīzāk tā būtu diena, kad darbā un mājās atrastos brīdis sarunai par to, kādiem būt vīriešiem attiecībās ar sievietēm, kā daiļajam dzimumam palīdzēt uzturēt savu sievišķību. Šogad Rīgā, tāpat kā valsts neatkarības dienā 18. novembrī, Ziemassvētkos vai pilsētas svētkos, šajās dienās izlikti Sieviešu dienas plakāti. Jelgavas pašvaldība, par laimi, tam naudu nav tērējusi. Ja gribi, vēstījumu vari uzrakstīt pats uz Lielupes ledus sniegā. Turklāt, ja astoņnieku mīļi pagāž uz sāniem, sanāk bezgalības zīme.
