Pēdējās dienās Maskavas ielas ir pilnas ar militāristiem un citu kārtībsargājošo organizāciju darbiniekiem, jo teroristi kādā no galvaspilsētas kultūras namiem ieslodzījuši daudzus simtus ķīlnieku.
Pēdējās dienās Maskavas ielas ir pilnas ar militāristiem un citu kārtībsargājošo organizāciju darbiniekiem, jo teroristi kādā no galvaspilsētas kultūras namiem ieslodzījuši daudzus simtus ķīlnieku. Situācija ir ļoti saspringta, un man kļūst divkārt skumji, jo es šo milzīgo pilsētu atceros pavisam citādu.
Tas bija 1980. – Maskavas olimpiādes gadā, kad piecu gadu vecumā pirmo reizi ieraudzīju manas tā laika valsts galvaspilsētu. Sarkanajā laukumā ar tēti ieradāmies uz 1. Maija parādi, un lielajā burzmā man vairāk par visu bija bail pazust – tik daudz cilvēku tik lielā laukumā es redzēju pirmo reizi. Cieši turējos papum pie rokas un skatienu aizvien biežāk vērsu uz viņa kurpēm – šķita, ka to esamība blakus ir manas drošības garants. Kādā mirklī mūsu rokas viena no otras atrāvās, taču pēc īsa brīža tās atkal bija kopā. Arī melnās kurpes bija tepat blakus un mērķtiecīgi virzīja mani cauri pūlim. Biju pārņemta ar krāsainajiem baloniem, cilvēkiem un svētku atmosfēru. Tāpēc nu jau labu brīdi abi nebijām pārmijuši ne vārda, kad ieraudzīju, ka pretī nāk … mans tētis. Pat piecgadīgam bērnam ir skaidrs, ka tētis nevar nākt pretī, ja tu cieši turies viņam pie rokas. Tāpēc žigli palūkojos uz drošo kurpju īpašnieku… Tas bija miličonkulis, ar kuru roku rokā biju pavadījusi vismaz desmit minūtes. Sabijos ne pa jokam un metos pie tēta, īsti neaptverdama, kā varēju sajaukt viņu vienādās kurpes un tik ilgi ne reizi nepaskatīties augšup. Miličonkulis ar tēti vēl brīdi draudzīgi pārrunāja apmaldījušās meitenes dīvaini mierīgo uzvedību un pasmējušies atvadījās.
Sarkanā laukuma malā sveši maskavieši man iedāvināja trīs skaistus balonus un milzīgu krāsaina kreppapīra puķi garā kātā. Pirmo reizi redzēju balonus, kas lepni slejas tieši pret debesīm. Ar šo svētku atribūtiku saistās manas pirms 22 gadiem notikušās atvadas no Maskavas. Pēdējie brīži šajā pilsētā bija bezgala asaraini, jo bez skumjām par braukšanu prom no skaistās pilsētas mani raudināja arī milzīgā neapmierinātība par tēta lēmumu skaistos balonus un brīnišķīgo papīra puķi neņemt līdzi lidmašīnā, bet gan atstāt viesnīcā.