Pils gaitenī satikto latviešu sveicieni kazahu kolēģēm stiprina pārliecību, ka viss izdosies.
LLU direktors Andrejs Garančs sola, ka novembrī ap valsts svētkiem ārzemju studentiem paredzētajās kopmītnēs Lielajā ielā 19 miljonu eiro vērtais remonts būs pabeigts. Taču jau gatavajā piektajā stāvā iemitinājušies 27 ārzemju studenti, kuri šajā semestrī mācās augstskolā. Tur katrā divvietīgajā istabiņā būs dušas un tualete, kas pašu studentu kopmītnēs ir kopējas visam stāvam. Ārzemniekiem piedāvātās virtuves gan ir kopējas vairākām istabiņām. Taču izrādās, ka pie plīts riņķiem studentiem ir iecienīta vieta, kur satikties un pat trešdienu vakaros paballēties.
Pārāk tuvu Zālītei
LLU Ārlietu daļas vadītāja vietniece Zinaīda Jurševska atceras, ka padomju laikā astoņdesmito gadu beigās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā grupās ar krievu mācību valodu mācījās jaunieši no Kaukāza un Vidusāzijas. «Daudzi no viņiem studēja zooinženieriju,» stāsta Zinaīda Jurševska. Vispirms toreizējie viesstudenti iestājušies nulles kursā, kur tika atkārtotas vidusskolas mācības, un pēc tam bez konkursa pieņemti izvēlētajā fakultātē.
Vēl par padomju laiku jāpiebilst, ka Lauksaimniecības akadēmijā nebija neviena ārzemju studenta (ne arī vieslektora vai zinātnieka), kas būtu piederīgs kādai valstij viņpus Padomju Savienības robežām jeb «dzelzs priekškara». Tolaik Jelgava skaitījās slēgtā pilsēta, jo Zālītes mežā ierīkotās raķešu bāzes dēļ ārzemniekus te nelaida. Šajā ziņā «brīvpilsētas» Latvijā bija tikai Rīga, Jūrmala un Sigulda.
Sabrūkot padomju impērijai, Baltijas valstīs sākās rosīga sadarbība ar Nīderlandi, Vāciju un citām rietumvalstīm. 1996. gadā LLU noslēdza sadarbības līgumu ar ziemeļvalstu lauksaimniecības augstskolu organizāciju NOVA. Gadu vēlāk tapa arī BOVA – Baltijas valstu lauksaimniecības augstskolu sadarbības organizācija. Deviņdesmito gadu beigās LLU iekļāvās ES studentu apmaiņas programmā «Erasmus». Visus šos gadus programmā iesaistīto studentu skaits pamazām ir audzis. Šogad plānots, ka no LLU uz ārzemju augstskolām braucošo studentu skaitam vajadzētu sasniegt 100. «Lielā mērā no tā, cik mūsējo dodas uz ārzemēm, mēs saņemam «Erasmus» līdzekļus nākamajā gadā,» uzsver LLU Ārlietu daļas vadītājs Voldemārs Bariss.
Ar 300 eiro nepietiek
No LLU Studentu pašpārvaldes par ārzemju studentiem rūpi tur Tehniskās fakultātes 3. kursa students Dairis Ozoliņš, kurš pērn pirmajā semestrī mācījās Čehijas Dzīvības zinātņu universitātē Prāgā. «Pats meklēju iespēju piedalīties «Erasmus». Tas nebija gluži vienkārši. Vajadzēja atrast augstskolu, kur sakrīt apgūstamie priekšmeti. Bija jākārto pārbaudījums angļu valodā. Taču «Erasmus» gūto studiju pieredzi, draugus gandrīz visā pasaulē uzskatu par lielu vērtību. Mēs toreiz Tehniskajā fakultātē bijām pieci apmaiņas studenti. Taču varēja būt vairāk,» spriež Dairis Ozoliņš. Viņš ārzemju studentu kopmītnēs ir gaidīts un pazīstams ciemiņš un palīgs, kuram durvis laipni tiek atvērtas.
Čehu students Benijs Kobosils uz Jelgavu atbraucis no Liberecas Tehniskās universitātes. Viņš Ekonomikas fakultātē izvēlējies studēt septiņus priekšmetus, kas saistās ar starptautisko tirdzniecību. Jelgavā Benijam ir individuāls mācību plāns. Dažkārt viņš nodarbībās ir kopā ar bakalauriem, dažkārt arī maģistriem. «Vairāk ir diskusiju, komandas darba, mazāk kas tiek pierakstīts uz papīra,» atzīst čehu students. Pats pirmais iespaids Jelgavā, ieraugot kopmītnēs remontstrādniekus, puisim bijis: «Ak Dievs! Te taču vēl nekas nav gatavs!» Taču, iepazīstot pilsētu, vairāk viņam patīk tīrība, sakoptība. «Nekur nemētājās cigaretes un citi atkritumi,» atzīmē čehu puisis. Ar «Erasmus» 300 eiro stipendiju Benijam nepietiek. «Pirmkārt 120 eiro jāmaksā par divvietīgo kopmītnes istabiņu. Aizeju arī uz kafejnīcu. Nākas izmantot savus iekrājumus,» stāsta students.
Mūs pilī pazīst
Divas Kazahstānas studentes un istabiņas biedrenes Alīna Gontarenko no Kokčetavas Universitātes un Sevinča Koršebajeva no Čimkentas Universitātes Jelgavā nonāca pa dažādiem ceļiem – pirmā caur Frankfurti pie Mainas, otra – caur Maskavu. Abas meitenes pirmo reizi ir prom no mājām. Studentes atzīst, ka tieši tādēļ viņām ir svarīgi, ka studiju biedri ne tikai labprāt palīdz saprast uzdevumus laboratorijas darbos, bet arī pēc pirmās iepazīšanās māj sveicienus pils gaiteņos. «Tas liek justies drošākai un pārliecinātākai par to, ka viss izdosies,» saka Alīna. Abas meitenes savās augstskolās bijušas teicamnieces. Viņām nav problēmu komunicēt ne angliski, ne arī krieviski. Alīna un Sevinča studē pārtikas zinātni, biotehnoloģijas. Katrai izvēlētie priekšmeti atšķiras, taču abas atzinīgi vērtē laboratoriju aprīkojumu, kā arī mācību spēkus Ingu Ciproviču, Kasparu Kampusu, Aiju Dižgalvi, Daigu Kunkulbergu, Aiju Trūpu, ar kuriem jau pašā sākumā izveidojies labs kontakts. Uz jautājumu, kāpēc ārzemju studijām izvēlējusies Jelgavu, Alīna saka: «Kādi desmit Kokčetavas Universitātes studenti Jelgavā jau ir mācījušies, un atsauksmes labas.» Sevinča stāsta, ka sākumā domājusi braukt uz Vāciju. Taču saņēmusi atbildi, ka daži nepieciešamie kursi tur būs jākārto vācu valodā, tādēļ izvēlējusies Jelgavu. «Šajā semestrī gandrīz viss mūsu kurss ir izbraucis uz ārzemēm. Tad nu interesanti, kā kuram būs gājis,» saka Sevinča. Meitenes domā, ka būtu interesanti, ja latviešu studenti varētu braukt arī uz Kazahstānu.
Kazahstānas studentēm mācības, ceļu un kopmītni apmaksā pašu valsts. Viņām atliek tikai izdevumi par pārtiku, kas Latvijā ir apmēram tikpat dārga kā Kazahstānā. «Zobārsts gan pie jums ir ļoti dārgs. «Vienai mūsu studentei zoba salabošana izmaksāja apmēram divsimt ASV dolāru,» brīnās kazahu meitenes. ◆
27 ārzemju studenti
2014./2015. mācību gada pirmajā semestrī LLU mācās 27 studenti no Bulgārijas, Čehijas, Francijas, Igaunijas, Itālijas, Kanādas, Kazahstānas, Peru, Polijas, Portugāles, Slovākijas, Spānijas, Turcijas un Vācijas.
Visvairāk ārvalstu jauniešu Latvijā mācās Rīgas Stradiņa universitātē. Viņu skaits šogad sasniedzis 1082 jeb 15 procentu no studējošo kopskaita. Ārzemju studentu nodaļa augstskolā izveidota 1990. gadā. Ārzemnieki studē medicīnu un farmāciju.
Narvu apmainīja pret Jelgavu
Mūsdienu izpratnē viens no pirmajiem ārzemju studentiem Jelgavā bija Meža fakultātes Kokapstrādes katedras profesors Henns Tuherms. Viņš stāsta, ka kopā ar 17 tautiešiem ieradies Jelgavā 1960. gadā. Tolaik mūsu ziemeļu kaimiņi kokapstrādes inženierus negatavoja, tādēļ tika nolemts jaunus spējīgus studentus šajā jomā izglītot Latvijā. «Pirms tam Igaunijā mēs pusotru gadu bijām studējuši Tallinas Politehniskajā institūtā un tikpat arī Igaunijas Lauksaimniecības akadēmijā Tartu,» paskaidro H.Tuherms. Mācības Jelgavā notikušas krievu valodā, taču ar pretimnākošajiem pasniedzējiem un stingru gribu viss izdevies, kā nākas. 1963. gadā mājās Igaunijā gan atgriezušies 15 absolventu. «Viena igauņu meitene Jelgavā apprecējās ar padomju virsnieku, pēc tautības armēni. Neatgriezos arī es,» paskaidro H.Tuherms, kurš 1962. gadā apprecējās ar jelgavnieci Ainu, kas strādāja pilsētas slimnīcā un ar kuru kopā jau nosvinētas Zelta kāzas. Vai Igaunijā neatgriezies mīlestības dēļ? Profesors paskaidro, ka tā gluži nebija. Proti, kad jaunais vīrs kā igauņu grupas labākais bija saņēmis diplomu, ģimene plānoja doties uz Tallinu, kur H.Tuherms bija jau praktizējies galvenā tehnologa amatā mēbeļu fabrikā un kur arī dzīvoja viņa vecāki. Taču piepeši sadales komisija viņam šo iespēju liedza, liekot braukt strādāt uz Narvu. «To es negribēju. Fakultātes dekāns Pauls Mūrnieks nokārtoja, ka es saņēmu asistenta vietu Jelgavā,» atceras H.Tuherms. ◆
