Latvijas valsts simtgades godam malu malās notiek daudz pasākumu. Un var jau būt, ka kādā no tiem tiks pieminēts arī rakstnieks Žanis Skudra (1924–1994). Latvijā gan viņu reti kurš zina. Latvijas PSR Rakstnieku savienībā tāda Ž.Skudras nebija. Viņa pazīstamākās grāmatas “Okupētās Latvijas dienasgrāmata” un “Šīs drupas apsūdz” Andreja Eglīša redakcijā Latviešu nacionālā fonda apgādā tika izdotas 1976. un 1978. gadā Zviedrijā.
Žanriski abas grāmatas var saukt par padomju Latvijas ceļojumu aprakstiem, kur autors īpašu uzmanību pievērsis tolaik daudzviet grūstošajām baznīcām. Pēc “Okupētās Latvijas dienasgrāmatas”, kurai par autoru tika uzdots kāds J.Dzintars, tās īsto autoru Saldus novada Vadakstes pagasta Bilēķos dzīvojošo Ž.Skudru Valsts drošības komitejas okšķeri izsekoja un 1978. gada 7. jūnijā Tallinā, Kadriorgas parkā, reizē ar no Zviedrijas kopā ar tūristiem atkuģojušo trimdinieku Laimonu Niedri apcietināja. Līdz tam vairākus gadus Latviešu nacionālā fonda uzdevumā L.Niedre Ž.Skudras tekstus un fotogrāfijas nelegāli nogādāja Zviedrijā. Tai pašā 1978. gadā abus bargi notiesāja par spiegošanu.
Pilna Priedulas baznīca
Starptautiska līmeņa protestu dēļ Zviedrijas pilsonis L.Niedre apcietinājumā pavadīja vien deviņus mēnešus, taču Ž.Skudra soda nometnē Krievijā, Permas apgabalā, – deviņus gadus. Viņu pirms tiesas piespriestā 12 gadu soda termiņa atbrīvoja tikai 1987. gada oktobrī, kad arī Latvijā sāka pūst politisko pārmaiņu vējš un par rakstnieka brīvību iestājās starptautiskais PEN klubs, kā arī Rietumos Pauļa Kļaviņa rīkotā “Gaismas akcija”, kas vairāk saistās ar atbalstu Padomju Savienībā apcietinātajiem ticības mocekļiem.
Pēc Latvijas valsts atjaunošanas un arī pēc Ž.Skudras nāves jelgavnieces Līgas Brigaderes sakārtojumā 2011. gada oktobrī Jelgavā iznāca grāmata “No saviem vārdiem neatsakos”. Tas jau bija sabiedrībā godāts notikums, kas veco Priedulas baznīcu piepildīja ar Ž.Skudras novadniekiem un cienītājiem. No pazīstamiem literātiem klāt bija arī rakstniece Marina Koteņecka, tulkotāji Laura un Arturs Hansoni; notikumu aprakstīja “Saldus Zeme”.
Trimdā izdotās “Okupētās Latvijas dienasgrāmata” un “Šīs drupas apsūdz” mūsdienu Latvijā ir bibliogrāfisks retums, taču “No saviem vārdiem neatsakos”, pateicoties L.Brigaderes dāvinājumam, ir pieejama daudzviet Latvijas bibliotēkās. Tā vien šķiet, ka ļoti vienkāršā valodā rakstījušais Ž.Skudra gadu gaitā netiks aizmirsts. Savā laikā viņš bija brīvāks par daudziem, kas rakstīja un tika publicēti. Grāmatas “No saviem vārdiem neatsakos” virsrakstā ir teikums, ko Ž.Skudra pateica 1978. gadā tiesā.
Elgučos ir gaiši logi
Tagad visvairāk Ž.Skudru atceras Vadakstes pagasta Bilēķos, viņa dzimtajās Elguču mājās, kur vēl aizvien dzīvo viņa atraitne Rita Skudra (dzimusi Šrādere) un meita Dace.
“Kad man 1978. gadā pateica, ka Žanis Tallinā ir apcietināts, es zināju, ka tas nav par kaušanos,” saka R.Skudra. Viņa dzīvoja līdzi sava vīra Latvijas ceļojumu aprakstīšanai un fotografēšanai, kā arī nereti, VDK izsekotājiem jaucot pēdas, piedalījās šo materiālu nodošanā no Zviedrijas kopā ar tūristiem atbraukušajam Latviešu nacionālā fonda kurjeram L.Niedrem.
Savos 87 gados Ritas kundze vēl aizvien lasa grāmatas un avīzes, risina krustvārdu mīklas un klausās Latvijas Radio. Muguras sāpes neļauj iziet ārā no mājas. Mugura viņai bijusi vārīga jau kopš bērnības. Vīra apcietinājuma laikā veselība vēl dabūja pārslodzi, Ritai sešus gadus strādājot pie Elgučiem uzceltajā kolhoza cūku fermā. “Gandrīz visas manas toreizējās kolēģes ir kapos,” nosaka Rita. Taču viņa nepadodas un no saviem mazbērniem gaida mazmazbērnus.
Atceras ar labu Krieviju
Atminoties nebrīves laiku, Rita daudz runā arī par labo – kā satika Žani, kā 1952. gada Vecgada vakarā Jāņa baznīcā Vecrīgā abi salaulājās, kā dzīvoja Zaķusalā, uz kuru savulaik varēja tikt tikai ar laivu vai kuģīti. Rūpnīca, kurā Rita ar Žani strādāja, ģimenei Ķengaragā piešķīra dzīvokli, kurā bija pietiekami daudz vietas arī trešajam bērnam – meitai Dacei, kas piedzima pēc dēliem Mārtiņa un Andreja. Savukārt Dace atceras skaisto dabu Permas apgabalā, kur reiz viņa tika paņemta līdzi, kad māte devās uz apcietinājuma vietu apciemot un stiprināt tēvu.
Laulības dzīves sākumā, kad vēl bērnu nebija, Žanis ar Ritu kopā ceļoja. Kopīgās ceļa izjūtas parādās arī “Okupētās Latvijas dienasgrāmatas” tekstā, ko gan grāmatas sastādītājs un redaktors dzejnieks Andrejs Eglītis, kā pats ievadā atzinis, krietni vien ir pārveidojis. Izņēmis, viņaprāt, maznozīmīgās sarunas ar ceļā satiktajiem ļaudīm, sīkas braucienā atgadījušās klizmas. Mūsdienās būtu interesanti lasīt, ko Ž.Skudram teica ceļā satiktais “mazais cilvēks”, kura patiess attēlojums padomju laikos drukātajā literatūrā diemžēl ir retums. Jāpiezīmē, ka ar lielu risku cauri dzelzs priekškaram Zviedrijā nogādātais Ž.Skudras manuskripta oriģināls diemžēl netika saglabāts. Tas bijis krietni apjomīgāks, nekā teksta redaktors atstājis nodrukāšanai grāmatā, par kuru autorhonorārs Ž.Skudram bija pārdesmit Rietumos ražoti lietoti fotoaparāti (tos viņš pārdeva tālāk arī preses fotogrāfiem)… plus deviņi gadi cietumā.
Katram sava Unigunde
Padomju Latviju centās patiesi aprakstīt daudzi tā laika rakstnieki un žurnālisti. Žurnāli un avīzes bija lētas, arī lasītāju netrūka. Arī mūsdienās vēl aizvien tiek pieminēts savā ziņā publicistiski drosmīgais Imanta Ziedoņa aprakstu krājums “Kurzemīte”. Tomēr Ž.Skudras rakstītais atšķīrās, proti, viņš rakstīja par neatļauto un citu autoru pašcenzūras slāpēto, taču dziļākos slāņos sabiedrībā uztraucošo – Latvijas kolonizāciju Padomju Savienības impērijā, kas noveda pie tā, ka daudzviet iebraucēju kļuva vairāk nekā pamatiedzīvotāju. Viņu uztrauca arī Latvijas dabas pārmērīga pārveidošana, nesaudzīga meliorēšana. Ž.Skudra meklēja arī skaisto un cerīgo.
I.Ziedonis “Kurzemītē” piemin savu iedvesmotāju un līdzi ceļotāju Unigundi, kas bija viņa dzīvesdraugs Ausma Kantāne-Ziedone. Šķiet, zināmā mērā līdzīgi Ž.Skudram Unigunde bija viņa dzīvesdraugs Rita.
Tā rakstīja Žanis Skudra
Fragmenti (saīsināti) no “Okupētās Latvijas dienasgrāmatas”
Zemgalē 1970. gada jūlijā
“Aučos”, agrākajā prezidenta Čakstes dzīves vietā, stāv vēl prezidenta laikā celtā dzīvojamā māja. Bet viss tagad te netīrs un nekārtīgs. Te laikam kāda kolhoza padarīšana. Stāv traktori. Lielupes malā sabraukušas vairākas vieglās mašīnas. Vienā no tā atskan mūzika. Lielupē zied daudz ūdensrožu.
Pa ceļam uz Emburgu augsti uzdambēts ceļš, kas iet paralēli Lielupei un no kura uz leju stāv rindā agrākos laikos celtas mājas, kā arī kāda pēckara celtne. Te arī vējdzirnavas, kas, kaut gan bez spārniem, liekas esam kārtībā – visos logos vēl stikli – tur tagad varbūt maļ ar motoru.
Kurzemē 1971. gada jūnijā
Izkāpju pie Nīgrandes tilta. Tālāk gan Nīgrandes baznīcu iztaisnots un paplašināts ceļš. Vecajā ceļa līkumā pie Ventas vecas priedes un dažas vecas mājas. Saules tveicē smaržo priežu sveķi. Eju uz Nīgrandes baznīcu, kur austrumu pusē izraktas grants bedres, bet tālāk aiz tām – jaunais kolhoza centrs ar divstāvīgām mūra mājām. Vecais Nīgrandes dievnams ar dakstiņu jumtu un gaili torņa galā daudz reižu postīts, bet tomēr vēl darbojas. Uz aizslēgtajām durvīm piestiprināta zīmīte: “Nīgrandes baznīcā Vasarsvētku dievkalpojums 30. maijā plkst. 9.30.” Kapsētā pie baznīcas satieku kādu vecāku vīru, kas neizskatās progresīvs. Viņš stāsta, ka Ziemassvētkos baznīcā (huligāni – red.) kurināja uguni, tad iemaisījās policija, – kļuva rāmāki. Baznīca postīta vairākas reizes. Mācītājs brauc no Vaiņodes.
Aizeju Ventas malā un kādu laiciņu pasauļojos. Lai gan pats pusdienas laiks, tepat kārklos pogo lakstīgala. Pie autobusu pieturas sāku runāt ar kādu vīru, kas stāsta, ka viņš esot baptists un dziedot baznīcas korī. Autobusā viņš man skaļā balsī, rokām plātīdamies, stāsta par tādām lietām, kas citiem nebūtu jādzird. Tā ka man kļūst tīri neērti. Vaiņodē mācītāja Geides vairs neesot, tas tik naudu vācis un bijis vājš runātājs. Tagad tur esot dūšīgs runātājs. Vīrs tik sirsnīgi runā, ka man virsū tašķas siekalas. Viņš stāsta, ka 8. jūnijā rudzi ziedējuši.
Grāmatas ir digitalizētas
Viesturs Zanders, Nacionālās bibliotēkas Baltijas centrālās bibliotēkas vadītājs LU profesors
Žanis Skudra ir personība, ar kuru pamatoti var lepoties ne tikai viņa ģimene un novadnieki Zemgalē, bet arī visa Latvija. Vēl no puikas gadiem atceros 1978. gada rudenī Latvijas Televīzijā rādīto reportāžu no okupācijas varas sarīkotā tiesas farsa pret Ž.Skudru un Zviedrijas pilsoni Laimonu Niedri. Izmantojot to, padomju režīms centās cilvēkus vēl vairāk pazemot un iebaidīt, demonstrējot savu šķietamo visur esamību. Taču šādas paraugprāvas deva neapstrīdamus pierādījumus par padomju politiskās izspiedzes darbības paņēmieniem un ka tā ir tā pati vecā, 1917. gadā varu uzurpējusī noziedznieku banda. Kaut arī Padomju Savienības priekšstāvis Brežņevs un citi padomju kompartijas bonzas, 1975. gada vasarā kopā ar citu valstu vadītājiem parakstot Helsinkos Eiropas drošības un sadarbības konferences nobeiguma dokumentus, mēģināja apgalvot pretējo.
Vismaz daļā Latvijas sabiedrības šādi inscenējumi deva apjausmu, ka ir tomēr drosmīgie, kas gatavi kliedēt padomju propagandas miglas blāķus. Šādas propagandas pārraides, manuprāt, deva arī pretējo efektu. Atšķirībā no agrākiem laikiem, kad Latvijas patrioti tika notiesāti slēgtās tiesas sēdēs, tagad cilvēki uzzināja, ka ir vēl tādi, kas nebaidās savu attieksmi pret okupācijas varu, tās īstenoto Latvijas ainavas un kultūrvides sakropļošanu ne tikai paust virtuves sarunās, bet arī cenšoties tam pievērst plašākas sabiedrības uzmanību. Klusie varoņi nebaidījās to darīt vēl ilgi pirms tā sauktās Gorbačova “perestroikas”, kas mēģināja saglābt sabrukšanai lemto ļaunuma impēriju Padomju Savienību.
Ž.Skudras pēdējā grāmata “No saviem vārdiem neatsakos” sniedz lielisku iespēju uzzināt par Latvijas patriota likteni un viņa literāro darbību. Varu tikai ieteikt iepazīties ar šo izdevumu, kas jau kopš iznākšanas 2011. gadā meklējams bibliotēkās dažādos Latvijas novados. Savukārt ikviens, kas vēlas iepazīties ar padomju varai tik nevēlamo Ž.Skudras grāmatu “Okupētās Latvijas dienasgrāmata”, to var izdarīt šajās bibliotēkās, jo abas grāmatas daļas (1976, 1980) ir digitalizētas.
Rakstīts pēc parauga
Braucot apsveikt Ritu Skudru kundzi tuvojošos valsts svētkos, pamēģināju kaut dažas rindkopas uzrakstīt tā, kā rakstīja Ž.Skudra.
Autobuss no Jelgavas uz Auci iziet precīzi pusastoņos rītā. Braucēju kādi piecpadsmit. Šoferis laipns, bez iebildumiem atļauj ievietot salonā velosipēdu (pirms tam autoostā kasiere teica, ka par velosipēda ievietošanu autobusā būs jāvienojas ar šoferi). Autobusi Jelgavā bankrotējušā “AmoPlant” ražotie, šķiet, dārgākie Latvijā, un tos pirka tikai ieinteresētā vietējā Jelgavas pašvaldība. Autobusā silts un gaišs, braucot lasu žurnālu. Dobeles šosejā pie Auces pagrieziena šoferis nodzēš salonā gaismu. Žurnāls jāliek malā. Ceļš turpinās pa Auces šosejas lāpīto asfaltu. Autobuss, ātrā gaitā braucot, tricinās. Te arī gaismā nevarētu palasīt. Aiz loga aust rīts. Aiz Glūdas stacijas ceļmalā aizzib Glūdas baznīcas mūri, pretī šosejas otrā pusē pamesta viensēta. Kolhozu laikos dievnamā glabāja minerālmēslus. Protams, mūsdienās to vairs nedara, taču Glūdas apkārtnē trūkst cilvēku, kas šo baznīcu izjustu kā savu. Padomju laika represijās vietējie tika izsūtīti, bet tie, kurus, pie Glūdas stacijas uzceļot vairākās daudzdzīvokļu mājas, tajās nometināja, nav ne latvieši, ne arī luterāņi. Turklāt Glūdas stacijas apkārtnē dzīvo mazāk cilvēku, jo lielajiem laukiem jau daudz darbinieku nevajag. Pietiek ar lieljaudas traktoriem un kombainiem.
Autobuss brauc ātri. Varbūt pat apsteidz grafiku. Pieturās Glūdā, Kaučos, Ceļniekos, Kroņaucē neviena pasažiera. Ceļmalas laukā zied rapsis, kam vajadzētu ziedēt tikai nākampavasar. Ja vecos laikos gadījās silts rudens, kad ziemāji izauga pārāk kupli, uz laukiem izlaida ganīties lopus, lai tie pāraugušo labību apgrauž. Tagad lopu laukos ir krietni mazāk.
Penkulē piepeši pa logu redzu, ka kāda jauna sieviete skrien uz pieturu. Bažījos, vai šoferis pamanīs. Pamana. Autobuss apstājas. Šoferis izslēdz motoru. Izkāpj ārā un piecas minūtes smēķē. Bēnē autobuss pienāca noteiktajā laikā.
Skaidrs, ka mūsdienās ar šādu rakstu varbūt “visiem draugs nebūsi”, taču arī 12 gadi cietumā par to vairs nedraud. Tas tikai mazliet raksturo to laiku, no kura mēs esam nākuši, lai dzīvotu brīvā Latvijas valstī.
