Ģimenes ceļojums ciemos pie radiem, pa studiju takām un interesantākajām vietām Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV).
ASV esmu bijis vairākkārt. Pirmais un iespaidīgākais ceļojums bija tālajā 1991. gadā, kad radi no ASV uzaicināja piecu nedēļu vizītē. It kā bijām neatkarīgi, bet izlidojām no toreiz Ļeņingradas, kā arī biju spiests izņemt PSRS pilsoņa ārvalstu pasi. Man nesen bija palikuši sešpadsmit – biju nolēmis uzreiz būt Latvijas pilsonis, bet diemžēl palicis šāds PSRS suvenīrs. Kaut arī tie bija pārmaiņu laiki, kad vēl nebijām veikalos pat redzējuši kivi, un plaukti joprojām bija pustukši, ceļš uz Ļeņingradas lidostu lika novērot, ka mēs arī tad vismaz vizuāli dzīvojām labāk. Tas vēl vairāk paspilgtināja kontrastu, ko redzējām pēc deviņu stundu lidojuma uz ASV turpmāko piecu nedēļu laikā. Kopā ar vecvecākiem redzēju ASV austrumkrastu un vidieni un satiku daudzus radus no vecvecāku puses vismaz sešās vietās. Likās iespaidīgi, taču jau tad radās savs viedoklis par šo valsti un dzīvesveidu, kas nebūt nav sapņu valsts tēls.
Maršruts pa dienām un stundām
Otrreiz ASV biju 1997. gadā, kad vasaras semestri mācījos Konkordijas Universitātē Viskonsinā, lai pabeigtu studijas un pretendētu uz atbilstošu diplomu. Kaut pavadīju tur visu vasaru un tas bija mācību brauciens, arī tad garākā nedēļas nogalē, noīrējot auto, izdevās apciemot radus Aiovā. Pusstundas velobraucienā no universitātes Milvokos dzīvoja vecmammas radiniece Vallija – viņas prombūtnes laikā kopā ar draugu pieskatījām un apkopām Vallijas mājiņu. Tāpat pēc izlaiduma, dodoties uz Ņujorkas lidostu, apciemojām radus Ņujorkas štatā.
Trešā reize ASV bija ļoti nesen (2016. gada sākumā) kā izklaides brauciens uz Floridu. Faktiski tas bija impulsīvs ceļojums, tāpēc pats neticēju, ka tā paša gada oktobrī būšu ASV ceturto reizi. Tomēr es nevarētu teikt, ka tas bija mirkļa lēmums. Doma par radu un, iespējams, studiju draugu apciemošanu bija jau lolota vismaz desmit gadu. Tā tirdīja un nedeva mieru gadu no gada, līdz radīja apņemšanos rīkoties.
Pirmais, ar ko sāku, bija kontaktu atjaunošana ar radiem. Laiks bija darījis savu, un ne ar visiem komunikācija bija regulāra. Daudziem bija saglabājies tikai telefona numurs vai adrese. Arī tas bija izaicinājums. Kam nebija e-pasta kontaktu, ņēmu talkā “feisbuku” un “gūgli”, un izdevās! Tad radās jautājums, kā lai to paveic, ja galamērķi ir izkaisīti pa visu ASV un pat Toronto Kanādā? Kā ceļošanas veids tika izvēlēts auto. Par to, ka izdevīgi var noīrēt auto, bijām pārliecinājušies jau nesen Floridas braucienā. Tikai attālumi un daudzās jūdzes… Tāpēc nācās saprast, cik garu varam atļauties atvaļinājumu un vai tas vispār ir paveicams četrās piecās nedēļās. Ņēmām palīgā maršrutēšanas lapas un sapratām – mēs varam! Sastādījām konkrētu maršrutu pa dienām un stundām, kur būsim, cik daudz jānobrauc, ko satiksim un ko redzēsim katrā no ceļojuma dienām. Arī radi un draugi bija atsaucīgi un varēja mūs uzņemt vai satikt mums vēlamajā laikā. Naktīm, kurās nebija naktsmītnes, rezervējām viesnīcas. Faktiski ceļojumu biju jau visu izbraucis virtuāli ar interneta palīdzību. Atlika sarūpēt navigācijai jaunākās kartes un to visu paveikt kopā ar sievu un dēlu. Jā, dēlam arī jau apmēram sešpadsmit – kā toreiz man tālajā 1991. gadā.
Daugavas Vanagi joprojām dzīvi
Mūsu ceļojums sākās Vašingtonā – galvaspilsētā (nejauciet ar Vašingtonas štatu, kas ir tālu prom). Pilsēta tiešām ir atšķirīga no citām lielpilsētām, kur bezpersoniskie debesskrāpji padara tās līdzīgas, ne tik interesantas un pievilcīgas. Kā man zināms, Vašingtonā neviena celtne nedrīkst būt augstāka par valdības ēkām. Pilsētā ir plašas ielas un daudz muzeju, kuros nav ieejas maksas. Dienas laikā paspējam apskatīt vairākus no tiem. Redzējām ASV Kongresa sanāksmes vietu Kapitoliju. Tiesa, šai ekskursijai pieteicāmies internetā ilgu laiku pirms tam. Redzējām arī Balto namu un citas nozīmīgākās vietas, kuras varējām izstaigāt kājām. Pilsētu atstājām līdz ar saulrietu, jo mums vēl bija gana tāls brauciens uz Filadelfiju, kur bija sarunātas naktsmājas pie latviešu draugiem.
No rīta izbraucām agri, lai Ņujorkā nokļūtu pirms lielajiem sastrēgumiem. Mūsu mērķis bija Daugavas Vanagu mītne Bronksā, lai tur varētu atstāt auto un dotos uz pilsētu ar vilcienu. Bija jauki redzēt, ka joprojām Daugavas Vanagi darbojas un uztur latvisko garu. Pārvaldnieks Valdis mūs laipni uzņēma un izrādīja šo namu.
Ņujorkā ar dienu pietiek, lai izstaigātu svarīgākās vietas – Manhetenas tiltu, Ķīniešu kvartālu, Mazo Itāliju. Iespaidīgas pārdomas radīja piemiņas memoriāls miera dūjas formā, kas patlaban ir dvīņu torņu vietā. Pietika laiks arī braucienam ar kuģīti, lai redzētu Brīvības statuju un debesskrāpju ainas no ūdens puses.
Vakarpusē ar pirmo krēslu izbaudījām izgaismoto Taimskvēru, lai pa tumsu steigtos nokļūt pie radiem Sirakjūsā, kas bija aptuveni piecu stundu brauciena attālumā. Pēc tam mūsu mērķis bija radi Toronto, kas ir jau Kanāda, un pa ceļam nedrīkst neapskatīt iespaidīgo Niagāras ūdenskritumu. Kaut biju tur trešo reizi, tas joprojām lika man šo skatu apbrīnot – tāpat kā sievai un dēlam, redzot to pirmo reizi. Vakarā vēl paspējām nokļūt Toronto priekšpilsētā pie radiem, un pārsteidzoši – vecmammas radiniece Valērija Kozule (tā pati Vallija) savos 92 gados joprojām brauc ar auto un piekopj aktīvu dzīvesveidu! Kaut vairums no mums tā varētu un spētu!
Latviešu centrā – Garezerā
Īsie, bet siltie satikšanās mirkļi ar Valliju un viņas meitas Ingrīdas ģimeni bija gan jāaprauj stingro plānu un nobraucamo jūdžu dēļ. Ceļā no Toronto Detroitā paspējām uz īsu mirkli tiešā nozīmē izskriet caur “The Henry Ford” muzeju, kas, manuprāt, ir viens no vai pats iespaidīgākais auto muzejs pasaulē. Fords, kas uzlika Ameriku uz riteņiem pirms vairāk nekā simts gadiem ar savu modeli “T”, milzīgajā muzejā glabā nenovērtējamas autobūves vērtības.
Vakars pagāja ceļā Čikāgas virzienā, lai atkal viesotos pie radiem. Viesturs jeb Vee Kalnins ir ar izteiktu mākslinieka dvēseli un bauda dzīvi laukos, darot to, kas tīk. Savulaik tās bija skulptūras, patlaban – metālmāksla un aizraušanās ar amatieru kino, izmantojot dronu. Nākamajā rītā Kalamazū tiekamies ar Vallijas dēlu Pauli Kozuli, kurš tur ieradies biznesa braucienā. Savukārt pa dienu mūsu ceļš veda uz Garezeru, lielāko latviešu kultūras centru ASV. Bijām pārsteigti par tā vērienu un to, ka joprojām šo centru var saukt par mazo Latviju. Ciematā ir tādas ielas kā Kurzeme, Latgale, Sigulda. Pa meža takām var nokļūt pie kempinga ezerā, bibliotēkas, piemiņas vietām, estrādes. Katru vasaru tur tiek rīkotas dažādas nometnes, saieti, un latvieši brauc atpūsties savos atvaļinājumos.
Atgriešanās Konkordijas Universitātē
Vakarā pa ceļam iegriezāmies amišu ciematā, bet, tā kā bija svētdiena, neko vairāk par zirgu pajūgiem ar melnām karietēm neredzējām. Amiši ir kristiešu atzars, kas tika vajāti Eiropā pirms gadiem simt piecdesmit, kad bija spiesti emigrēt un turpināt savu dzīvesveidu ASV. Amiši noliedz progresu un atkarību no tā.
Pie radu Brigitas Pavītols ģimenes diemžēl arī varējām viesoties tikai vienu vakaru, un atkal no rīta ceļā. Stingri pieturējāmies pie plāna, taču Čikāgas debesskrāpjiem pabraucām garām, lai tur neiestrēgtu uz ilgu laiku. Tā vietā redzējām pasaulslaveno “Millers Coors” alus rūpnīcu un “Harley Davidson” muzeju Milvokos. Pavadījām jauku vakaru pie Makstenieku ģimenes, kas ASV ir no agrajiem 90. gadiem. Viņi bija pasniedzēji Konkordijas Universitātē, kur Santa strādā joprojām, bet Gatim pašreiz ir ārsta prakse veselības centrā. Naktsmājas mums bija pie pasniedzējas Bobijas jeb Robertas Laines, ar kuru esam uzturējuši siltus kontaktus gadu garumā. Savukārt man emocionālu atmiņu pilns rīts bija Konkordijas Universitātē. Bija dīvaina sajūta ierasties tur un teikt, ka pirms teju divdesmit gadiem biju šeit students.
Tālāk ceļš veda caur Viskonsindelu – izklaides pilsētiņu –, kur mērķis bija redzēt Baltā nama prototipu ar kājām gaisā. Šāda ideja ar jumtu uz leju mājām bija jau redzēta Orlando (Floridā), Niagārā (Kanādas pusē) un pat Batumi (Gruzijā).
Pasaules brīnumi Grotonā
Vakarā atkal uz riteņiem uz vidieni, lai nokļūtu Demoinā (Aiovā). Šis bija viens no mūsu galvenajiem mērķiem, lai tiktos ar Imanta un Rutas Kalniņu ģimeni, kuri caur un cauri bijuši latviskuma centrs un dzinulis, latviskās un kristīgās vērtības mūžam turot augstākajā godā. Demoinā bija arī emocionāla tikšanās ar Jāņa Sūniņa sievu Filisu, kura augstā piemiņā tur sava vīra (bijušā karavīra) godu, kalpojot kara muzejā un veltot mums nozīmīgus suvenīrus – pat mūžam vīra glabāto sudraba pieclatnieku! Pēc jaukās dienas šķirties bija ļoti grūti, apzinoties, ka nākamā tikšanās klātienē var arī vairs nebūt šai saulē.
Apskatot vienu no, es teiktu, pasaules brīnumiem Grotonā (Vestbendā), kur par godu Dievam ir uzbūvēta akmens pilsētiņa, sekoja garākais pārbrauciens ceļojuma laikā, dienā noripojot vairāk nekā tūkstoš kilometru. Par laimi, cauri klajumiem lielu daļu no gludās un tukšās šosejas varēja braukt ar 85 jūdzēm stundā (ap 140 km/h) un tad vēl plus deviņām jūdzēm, par kuru pārkāpšanu neapturot.
Nakšņojām mazā pilsētiņā – Rapidsitijā. No rīta apmeklējām Rašmora kalnu, kas vairāk pazīstams ar četru prezidentu skulptūrām klintī, kas izkaltas pagājuša gadsimta pirmajā pusē. Interesanti bija salīdzināt, kā komplekss mainījies kopš 1991. gada.
Nu jau esot vidienē, sākās dabas brīnumi. Velna piemineklis jeb “Devils monument” – sena indiāņu pielūgsmes vieta – un Jeloustonas dabas parks nākamajā dienā ar kalniem, bifeļiem un karstiem geizeriem. Vairāku simtu kvadrātkilometru plašs dabas parks, kurā iebraucot gandrīz palikām bez degvielas. Par laimi, kāda degvielas uzpildes stacija tomēr strādāja automātiskā režīmā, jo aktīvā tūrisma sezona bija beigusies. Taču, ja tas katls, kas ir zem šī parka, sāktu savu aktivitāti, tas būtu viens no pasaules bojāejas scenārijiem.
Noslēgums nākamajā numurā
