“Atveru acis un redzu abas savas krustmātes sēžam pustumsā pie galda. Viņas sarunājas čukstus, taču no intonācijām un aktīvās žestikulācijas noprotu, ka viņas strīdas. Paceļu galvu un sāku abas vērot. Viena ir tērpusies nenosakāmās melnās drānās. Tās apmestas ap viņas ļumīgo ķermeni, veidojot tādas kā dziļas kabatas vai pat alas. Viņas nogurušo seju ieskauj sirmu matu ērkulis. Bet otru nekad īsti neesmu varējusi saskatīt. Viņa nemitīgi mainās. Viņas krāsa ir tumši sarkana. Tas ir vienīgais, ko spēju definēt. Viss pārējais plūst un jaucas. Vispirms ir kalsna lēdija garā kleitā. Viņa graciozi iemalko no vīna glāzes un ievelk dūmu no iemutī iesprausta cigarilla. Tad meditējoša sieviete zelta diegiem izšūtā sari. Aizvērtām acīm viņa nekustīgi sēž lotosa pozā iepretī kāda guru ģīmetnei. Pēc brīža jau korpulenta kundzīte. Skaļi čapstinot, viņa tukšo milzu bļodu ar ceptiem kartupeļiem. Tad pārgurusi sieviete, kas, sašķiebusies uz priekšu, saspringti veras datora ekrānā, tad… Brr, es noskurinos, izberzēju acis, tur nāk vēl daudz citu tēlu, bet nolemju, ka tas nav svarīgi.” Tā sākas jelgavnieces Ivetas Pavziniukas patiesais stāsts “Vīna meditācija sievietei”, kurš šogad nācis klajā grāmatas formātā. Ar Melnās un Tumšsarkanās krustmātes strīdu par to, kuru no abām galvenā varone šoreiz izvēlēsies. Depresiju vai vīnu? Taču varone nolemj atstāt abas un uzsāk 40 dienu ceļu pie sevis pašas. Sarunā Iveta atklāj, kā nonākusi līdz grāmatas izdošanai, kāpēc to parakstījusi ar tēvavārdu, kā pieņēmusi sevi, un dalās secinājumos, ka savā ziņā no kaut kā atkarīgi esam mēs visi.
– Grāmatas apakšvirsraksts vēsta, ka “Vīna meditācija sievietei” ir patiess stāsts. Kas jūs pamudināja tajā dalīties?
Sākumā šis darbs nebija plānots kā grāmata, tā bija mana terapija. Pagājušogad janvārī pēc svētkiem, kā allaž tas notiek, kad svētki ir garām, mācās virsū tradicionālais depresīvais noskaņojums. Domāju – esmu tik daudz ko mācījusies, tik daudz terapijās gājusi, pati ar sevi strādājusi, ka būtu vērts pašai tikt galā ar to drūmo noskaņu, kas citkārt pāriet pati, citkārt pārvēršas par depresiju. Un tad es sāku rakstīt. Apņēmos, ka tagad katru dienu rakstīšu par to, kas ar mani notiek, kāpēc es tā reaģēju, kāpēc tā reaģē citi, kādus lēmumus es pieņemu, lai izkļūtu no tā drūmā stāvokļa vai ļautos tam. Sākumā tā bija mana iekšēja vajadzība rakstīt – rakstīšana ir nākusi līdzi visu manu apzināto dzīvi. Izrakstīju visu to melnumu un grūtības, kas man bija iekšā. Un tad es to visu izmetu ārā.
Pētot rakstīšanu kā terapiju, atklāju, ka tur ir divas atsevišķas jomas. Viena ir “norakstīt” – atdot no sevis prom, otra ir pierakstīt, fiksēt to pozitīvo, kas notiek. Vienā brīdī es sapratu – tas, kā es jūtos, un tas, kas ar mani notiek, notiek arī ar apkārtējiem, un pozitīvās lietas, kas mani spēcina un ko es pierakstīšu pati sev, iespējams, var noderēt arī kādam no manas ģimenes. Sākotnēji es domāju par saviem bērniem, jo viņiem, likumsakarīgi, ir mani gēni. Ceru, ka tā nebūs, bet kādā dzīves posmā viņi var sastapties ar līdzīgu situāciju, tādēļ man kā mammai šķita būtiski uzrakstīt, ko darīt tad, kad ir grūti. Tad, kad līdzcilvēki saka – viss būs labi, nomierinies, ar tevi viss ir kārtībā, bet pašam tā sajūta iekšā nav tāda, ka viss būtu kārtībā. Pati tādos grūtos periodos esmu lasījusi citu cilvēku pieredzes, kā viņi ir tikuši galā ar depresiju, atrisinājuši kādus savus iekšējos konfliktus. Man tas bija noderīgi.
Vienā brīdī to pārvērtu vēstulē saviem bērniem, tuviniekiem. Kad biju pabeigusi, domāju, ka vajadzētu iet līdz galam un izdot grāmatu, ko varētu pasniegt kā dāvanu, piemēram, Ziemassvētkos. Pat atradu tipogrāfiju, kas varētu iespiest 10–20 eksemplāru. Tad es iesaistījos vienā rakstniecības projektā, kur apkārtējie mudināja meklēt izdevēju. Sākumā teicu – nē, nē, kāds izdevējs, es to rakstīju pati sev. Bet, tā kā izaicinājums bija pietiekami interesants, izlēmu – labi. Ja nu būs kāds izdevējs, kas to vēlēsies izdot, tad tam ir lemts iet plašumā.
Darbu biju iedevusi izlasīt dažiem saviem draugiem, pārsvarā tās bija sievietes. Praktiski visas teica – paldies, tā ir ļoti vērtīga pieredze, es ļoti daudz ko sapratu pati par sevi. Ja tu vari, lūdzu, izdod grāmatu, jo noteikti ir vēl cilvēki, kam tas varētu būt vajadzīgs. Tad es nolēmu, ka aizsūtīšu izdevniecībai. Tālāk cits aiz cita notika brīnumi. Viss, ko es darīju, sekoju zīmēm. Piemēram, teicu izdevējai, ka mans jaunības sapnis ir, lai manas grāmatas vāku būtu zīmējis Aivars Vilipsōns. Viņa atbildēja – nav problēmu. Sapratu, ka tas process notiek pats un mans galvenais uzdevums ir nemaisīties tam pa kājām.
Visi notikumi grāmatā ir patiesi. Vai visi notikumi ir manis pašas izdzīvoti un pārdzīvoti? Droši vien ne, jo es neesmu cilvēks vientuļa sala, man apkārt ir daudz citu cilvēku, un viņiem arī ir savi stāsti, kas sasaucas ar mani un to, kā jūtos es. Kādā ziņā tas ir patiess stāsts, kādā – daiļdarbs.
– Ko par atklātību sacīja jūsu ģimene, draugi?
Man ir ārkārtīgi paveicies ar draugiem un ģimeni. Mani draugi un mana ģimene, jo īpaši mamma un vīrs, man ir ļoti liels atbalsts.
Daudzi jautāja, vai es nebaidījos atklāt tik personīgu stāstu. Baidījos un joprojām baidos. Bet man bija sajūta, ka viss tas, ko esmu uzrakstījusi, ir jādod no sevis prom. Ja ir cilvēki, kas apgalvo, ka tas var kādam palīdzēt, tad es to dodu cilvēkiem, lai tas palīdzētu. Kad grāmata iznāca, biju Berlīnē. Tajā brīdī tur tālu projām man radās stipra pārliecība, ka viss grūtais stāsts ir no manis aizgājis. Stāsti vairs nepieder man, tie mani vairs nesāpina. Tā ir pagātnes daļa, kas ir aizgājusi.
Cilvēkiem ir tendence slēpt tos savus skeletus skapī, cik vien iespējams ilgi, nevienam nekad nerādīt – visi mēs esam tā mācīti, es tāpat. Brīdī, kad to skeletu atdod prom, ir fantastiski laba sajūta. Esmu ļoti laimīga teikt, ka tā vairs nav daļa no manas dzīves. Man arī saka – grāmata taču tev tā kā bērns. Jā, bet man liekas, ka tas ir bērns, kuram ir 18 gadu un kurš jau ir palaists savā dzīvē. Katru darbu, radošu procesu, kur mēs sevi ieguldām, var uztvert kā bērnu. Man ir sanācis nevis zīdainis, bet uzreiz pilngadīgs cilvēks ar savām tiesībām un pasi.
Ir draugi, kas zvana un saka – es izlasīju trijās stundās, ļoti forša grāmata. Un ir tādi, kas saka – lasīju trīs nedēļas un nevarēju izlasīt, jo šķita, ka katra nodaļa ir uzrakstīta par mani. Bija meitene, kas stāstīja, ka atteikusies no savas atkarības, bet tad vienā nedēļā viņai palicis tik ļoti slikti, ka šķīrusi to nodaļu, kas aptuveni varēja sakrist laika ziņā. Viņa lasīja, un viņai palīdzēja. To, kā grāmata strādā terapeitiski, es nesaprotu. Es priecājos par katru, kurš to apliecina, bet, kā tas notiek, nezinu. Var izlasīt trijās stundās – o, es tagad zinu visu par Ivetu –, bet ir cilvēki, kas lasa ļoti ilgi un izjūt savus iekšējos procesus un pārdzīvojumus.
– Vai maz ir tādi cilvēki, kuri dzīvo bez sarkanajām, melnajām vai kādām citām krustmātēm? Vai ir cilvēki bez atkarībām?
Vispirms izgāju šo terapiju un pēc tam meklēju tai kādu teoriju literatūrā, lai saprastu, vai tas bijis brīnums vai noticis kāds process. Pētīju gan rakstīšanu kā terapiju, gan atkarības un depresiju kā jomu. Protams, man ir secinājumi. Vai visi cilvēki piedzīvo depresiju? Nē, visi nepiedzīvo. Ļoti liela daļa piedzīvo skumjas vai depresīvu noskaņojumu un domā, ka tā ir depresija. Pagājušā gada janvārī man nebija depresija, bet depresīvs noskaņojums, kas, es zināju, mani var aizvest līdz depresijai un zālēm. Vai visi piedzīvo skumjas? Jā. Vai daļa cilvēku skumjas vai depresīvu noskaņojumu sajauc ar slimību? Arī jā. Paldies Dievam, esmu pazīstama ar vieglu depresijas formu, ko var ārstēt, un paliek vieglāk. Vai to var izārstēt, un tā nekad neatgriezīsies? Domāju, ka ne. Protams, tā sajūta, ka esmu nostiprinājusi savai mājai apkārt žogu un aiz tā žoga viņas, abas krustmātes, stāv, – jā, tā ir. Ja cilvēks ir piedzīvojis depresiju, tā vienmēr būs tuvumā. Būtisks ieguvums – es tagad jūtu, kad tā tuvojas. Ja man ir pārāk liela steiga, stress, jūtu, ka ir jāapstājas, jo citādi atkal varu nokļūt tur. Jo biežāk tas notiek, jo vairāk secinājumu izdara, jo vieglāk ir katru nākamo reizi to piefiksēt, atvairīt, rīkoties.
Iespējams, mūki, kas dzīvo kalnos, ir neatkarīgi, bet mēs, pārējie, praktiski visi esam savā ziņā atkarīgi. Tā pirmā atkarība, kas mums ir piedzimstot, ir atkarība no mammas vai kāda līdzcilvēka, kas mūs aprūpē. Tā ir atkarība visatkarīgākajā formā. Esam atkarīgi kopš dzimšanas. Bet ir nozīme tam, kā dzīve tālāk kārtojusies, kādi ir gēni un vide, kurā dzīvojam. Domāju, katrs mēs pazīstam kādu atkarību. Visvairāk runā par alkoholu un narkomāniju, bet ir vesela rinda, par kurām runā maz, piemēram, atkarība no attiecībām. To atkarību ir tik daudz – lai kā mēs dzīvotu un censtos izvairīties, mēs kādā ietrāpām. Būtiski – nākot ārā no smagas atkarības, nomainīt to pret kādu vieglāku. Piemēram, pārtraucot lietot alkoholu, sākt dzert kafiju. Nav jau labi dzert ļoti daudz kafijas, bet tas ir par kripatiņu labāk nekā daudz vīna. Tās atkarības ir tādas ārkārtīgi viltīgas.
Ar mācītāju Kasparu Simanoviču diskutējām par atkarībām, un es nonācu pie secinājuma, ka atkarība ir jāārstē tad, ja tā traucē dzīvot. Cilvēks, kurš katru vakaru izdzer vienu vīna glāzi, tiklab ir alkoholiķis kā nav. Gramos nav nozīme. Nozīme ir tajā, cik cilvēks jūtas vai nejūtas laimīgs. Ja cilvēks smēķē un tas viņam rada drošības sajūtu un citas pozitīvas sajūtas, domāju, ka tā nav atkarība. Ja katru reizi, kad jāiet uzpīpēt, ir jāslēpjas no citiem, tad tas traucē dzīvot. Es to vērtēju caur to – atkarīgi mēs esam visi, bet cik ļoti atkarība traucē dzīvot mums un apkārtējiem. Man bija būtiski savu atkarību neitralizēt un nolikt plauktā, lai tā man vairs netraucētu. Es sev teicu tā – ja atradīšu jēgu, kāpēc katru vakaru ir jādzer vīns, tad es to atsākšu. Kamēr tam jēgu neredzu, es to nedaru. Protams, mēs tiekam radināti pie tā, ka vajag sevi mīlēt un lutināt un vīns – tas ir forši. Jā, vīns ir foršs, bet ne visi var to atļauties. Un ir ļoti būtiski tam, kurš nevar, mācēt apstāties un atzīt, ka es nevaru, man tas traucē, man no tā ir grūti. Mīlestība, kas rada ciešanas. Tad tā nav mīlestība, tikai sajūta par mīlestību.
Nevienu atkarīgo arī nevar izārstēt, ja viņš pats to negrib, ja pašam nav bedres sajūtas, ka tā vairs tālāk negribu. Es biju pārgurusi no tām sajūtām un domām, ka man nepatīk mana dzīve, ka jūtos nelaimīga un vajadzētu kaut ko darīt, kaut ko obligāti mainīt. Tas bija mans iekšējais lēmums, ka vēlos to pārtraukt un apstāties. Jebkurā atkarībā būtiskākais ir tas, ka es vēlos to apstādināt. Bet, lai arī cik apkārt cilvēki runātu, ja atkarīgais nevēlas to dzirdēt vai pats nesastopas sevī ar to pretestību, neko nevar izdarīt. Var tikai likt ielāpiņus uz kādām situācijām.
– Grāmatu esat parakstījusi ar pseidonīmu – uzvārda vietā lietojot tēvavārdu.
Manam ieprecētajam uzvārdam ar to iekšējo iztirzājumu ir ļoti maz sakarības. Visi lielie pārdzīvojumi mums bāzējas bērnībā. Esmu tā paaudze, kurai skolā bija jāsauc savs vārds, uzvārds un tēvavārds. Man tā tēva tēma ir ļoti būtiska. Pseidonīms ir vairāk kā cieņas apliecinājums tēvam, apliecinu, ka esmu savas pirmās ģimenes un dzimtas sastāvdaļa. Tas ir ļoti būtiski, ja cilvēks ir pazudis un pats no sevis kādā ziņā aizgājis prom. Pirmā vieta, kur viņam atgriezties, ir ģimene. Un vienalga, kāda tā ģimene viņam ir bijusi. Manā gadījumā viss nav baltiem ziediņiem izkaisīts, ne tuvu, bet to sakņu sajūtu nekur citur nevar dabūt kā pie sava tēta vai pie savas mammas. Mammai es varu teikt miljardiem paldies par to, ka viņa bez nosacījumiem atbalsta mani visā, ko daru.
Tēvavārds blakus manam vārdam ir pateicība manam tēvam par to, ka viņš bija tāds, kāds bija. Ar šodienas acīm skatoties, man šķiet, ka viss, kas ar mums notiek, ir tikai labi, jo tas mūs sagatavo kaut kādam iznākumam. Pats galvenais – lai kas arī notiktu, nepadoties un turpināt iet. Ja vien mēs spējam neapstāties, nesalūzt, nenodzerties vai neiekrist kādā citā atkarībā, kādā brīdī secinām, ka vecāki mums ir iedoti vispareizākie iespējamie. Es nebūtu tāda, kāda esmu, ja man nebūtu bijis mana tēta traģiskā stāsta vai mammas stāsta, man nebūtu ar ko salīdzināt. Ja es nevaru pieņemt savu tēvu vai māti, es nevaru pieņemt sevi. Man bija būtiski pieņemt savu tēvu tādu, kāds viņš ir. Caur savu nedošanu viņš tik ļoti daudz ko devis. Ļoti bieži dzirdēts teiciens, ka cilvēks nevar mīlēt citus, ja viņš nemīl sevi. Bet kā iemīlēt sevi? Es domāju, ka sevi var iemīlēt tikai tad, ja piedod un pieņem savus vecākus. Tas ir kā gribēt ātri iet uz priekšu, bet secināt, ka nav kāju. Vecāki ir kā kājas.
– Kā iemācīties pieņemt sevi?
Tas ir liels un retorisks jautājums. Tā kā man ir vairāku gadu meditāciju pieredze, esmu gājusi tam cauri. Var sevi pieņemt ārēji – to, kā es uzvedos, ko es daru, kāds ir mans darbs, karjera, bērni. Tā ir ārējā čaula. Protams, smaga situācija ir tad, kad arī to ārējo cilvēks nepieņem. Manā gadījumā ir tā, ka tas, ko es radu, man ļoti patīk. Esmu ļoti daudz ko darījusi un pieredzējusi, satikusi daudz dažādu interesantu cilvēku un bijusi iesaistīta interesantos projektos. Kad tā ārējā pasaule man nav patikusi, esmu ļoti aktīvi strādājusi, mainījusi lietas sev apkārt. Bet tā galvenā pieņemšana jau ir par to, vai man ar sevi pašu kopā ir labi un viegli. Man ar sevi pašu bija ļoti, ļoti grūti. Tad, protams, ir vieglāk dzīvot ārējā pasaulē labo, skaisto dzīvi ar panākumiem. Ļoti daudzi mēs tā dzīvojam – tur ir labi, cilvēki mūs uzklausa, pieņem un slavē, bet tas neaiziet līdz sirds dziļumiem. Bet var dzīvot arī tad, ja nepieņem sevi iekšēji. Man šķiet, būtiski ir saprast, ka ir tā mana “āriņa” un mana “iekšiņa”. Sākt ar to, ka pieņemu vispirms to savu “āriņu”. Ja tā jau ir pieņemta, tad iet un pieņemt arī “iekšiņu”.
Savā laikā esmu ļoti daudz strādājusi, lai nebūtu jādomā par to, kā es jūtos iekšēji. Man patika ārējie sasniegumi. Es tā dzīvoju, līdz ieskatījos sevī un ieraudzīju tur vienu mazu meitiņu, kura sēž un gaida – nu kad tu beidzot beigsi skriet un trakot, un pierādīt pasaulei, kas esi, kad tu beidzot atgriezīsies mājās. Tā sevis pieņemšana ir kaut kas līdzīgs, kā atgriezties mājās pie sevis. Tajā laikā, kad skrēju un man bija panākumi, es vienalga no rīta modos ar sajūtu, ka ir vēl jāskrien, jāizdara, jāpabeidz un tad būs labi. Vienmēr bija trauksme. Tagad no rīta mostos ar absolūtu mieru un ļoti bieži – ar prieka sajūtu. Protams, abas krustmātes man blakus baksta – diezin vai tev tā visu mūžu būs. Un tajā brīdī es saku – šeit un tagad man ir ļoti, ļoti labi. Man ir labi pašai ar sevi. Kad dabū to sajūtu, tā ir miljonu vērta! Lai es teiktu – ejiet visi un atrodiet to sajūtu, nu nē! Garš un grūts tas ceļš. Bet visiem, kas grib iet, – jā, tas ir tā vērts!
Man ļoti patika salīdzinājums, ko ierakstīju arī grāmatā, par apskaidroto cilvēku. Es nekādā ziņā nepretendēju uz apskaidrotību, bet tā sajūta ir ļoti līdzīga. Kad kādreiz bēdājos, dusmojos un kritu depresijā, tās bija milzīgas vētras ūdens glāzē. Tagad joprojām bēdājos, dusmojos un varu iekrist depresijā, bet nu tie ir tikai sīki vilnīši manā prieka okeānā. Tam vairs nav tādas nozīmes. Nekas jau ārēji dzīvē tā milzīgi nemainās. Mainās iekšējā sajūta.
Tagad, kad esmu mierīga pati par sevi un savu dzīvi, ik pa brīdim savam iekšējam bērnam pajautāju, kā man labāk darīt. Iekšējais bērns ir milzīga ticība labajam. Vienalga, lai kas notiktu, bērns vienmēr tic labajam, kamēr viņš nav saskāries ar nelaimi un ļaunprātību no citu cilvēku puses. Ticība labajam ir neapgāžama.
– Runājot par bērniem, jums ir bijusi sava skoliņa.
Lai tiktu pie sava iekšējā bērna, man bija jāiet caur bērniem. Man bērni ir bijuši apkārt vienmēr. Ļoti labi saprotu, kā viņi jūtas un veido savu dzīves redzējumu. Man bija ļoti būtiski izveidot tādu vietu, kur bērni nesteidzas, kur var būt paši ar sevi, mierīgi augt un attīstīties tā, kā uzskata par labu esam, un pieaugušais ir viņiem līdzās kā atbalsts. Ja bērns ir bērziņš, viņš pats aug tāds bērziņš, kāds viņš grib būt, pieaugušais ir sētiņa, kas viņu pasargā.
Sākumā mēs visi bijām ļoti laimīgi, jo strādājām kopā vienādi domājoši cilvēki. Tas bija ļoti skaists periods. Bet ir cena, kas jāmaksā, un manā gadījumā tā kļuva arvien lielāka. Nolēmu, ka es to vairs nemaksāšu. Runa ir par vērtībām. Ja man tiek paziņots, ka papīri ir svarīgāki par cilvēku, es tam nevaru piekrist. Atkal un atkal apstrādāt, ka tam, ko mēs darām, nav nekādas vērtības, kamēr papīri nav kārtībā… Bet es esmu priecīga – nesen saskaitījām, ka pie mums “Saules skolā” ir gājuši aptuveni 50 bērnu, kas ir dabūjuši kaut nedaudz tā prieka un brīnuma pieskāriena. Domāju, ja es 50 bērniem esmu varējusi iedot kādu kripatiņu ticības labajam un brīnumam, tad esmu izdarījusi labu darbu.
– Ar ko nodarbojaties šobrīd?
Man ir ļoti daudz dažādu projektu, ko es realizēju profesionālajā jomā, bet līdzdarbojos arī Latvijas Bērnu labklājības tīklā. Kopā ar draudzeni virzām attīstošo bērnu spēļu projektu. Mums ir vairākas spēles, kas jau ir gatavas, braucam uz bērnudārziem, kur tās izmēģinām. Tas ir tik iepriecinoši, kad par kādu no attīstošajām puzlēm, ko esmu iecerējusi, bērni pasaka – nē, tur vajag kaut ko citu. Caur tīkla aktivitātēm esmu iesaistīta arī projektā “Skola 2030”, kas virza ideju par to, ka bērni ir nevis izglītības patērētāji, bet procesa sastāvdaļa. Nekur tālu no sevis neesmu aizgājusi –man joprojām rūp, kāda būs izglītības sistēma tālākā nākotnē.
