Sestdien Jelgavas Narkoloģiskās slimnīcas Minesotas programmā Jāņus ielīgoja alkoholiķi un narkomāni – cilvēki, kas paši saviem spēkiem nespēj atbrīvoties no slimības un atraduši ceļu uz brīvību Minesotas programmā.
Sestdien Jelgavas Narkoloģiskās slimnīcas Minesotas programmā Jāņus ielīgoja alkoholiķi un narkomāni – cilvēki, kas paši saviem spēkiem nespēj atbrīvoties no slimības un atraduši ceļu uz brīvību Minesotas programmā.
Šī programma ietver 28 dienu rehabilitācijas kursu, kura laikā ar pacientu gan individuāli, gan grupā strādā psihoterapeits, narkologs un alkohola terapeits.
Minesotas programma darbojas no 1991. gada Rīgā, bet no 1993. gada – Jelgavā. Kursa laikā cilvēks netiek ārstēts ar medikamentu palīdzību, viņam tiek dota iespēja pārdomāt savu dzīvi, analizēt sevi, meklēt problēmu risinājumu bez alkohola. Neviens nesola, ka dzīve skaidrā būs viegla. Katram jāsaprot, ka «dzīvot skaidrā» nav tas pats, kas «nedzert». Tā ir vieta, kur cilvēki varbūt pirmo reizi mūžā no sirds raud.
Jelgavas Narkoloģiskajā slimnīcā divas reizes gadā notiek Minesotas absolventu salidojums – nedēļu pirms Jāņiem un Ziemassvētkiem. Šogad Jelgavā Jāņu salidojums bija astoņpadsmitais. Tur satiekas cilvēki, kuriem nav palīdzējusi ne ārstēšanās Straupē, ne kodēšanās, ne ampulas iešūšana.
Pēc reģistrēšanās dalībnieki tika aicināti sadalīties grupās pa reģioniem. Nevienam ceļš nebija šķitis par tālu – bija sabraukuši cilvēki no visas Latvijas, un katra reģiona pārstāvji apsveikumā apdziedāja savu novadu. Pēc šīs «iesildīšanās» visi sanāca uz atklāto sapulci, kurā dalībnieki stāstīja par savu pieredzi, panākumiem, dzīvojot skaidrā. Sapulci vadīja alkohola terapeits Aivars Eipurs. Savu gandarījumu par padarīto izteica Minesotas garīgais padomdevējs Jelgavas baptistu draudzes mācītājs Modris Mūrnieks. Oficiālas runas neskanēja, jo tur pieņemts stāstīt to, ko domā, kā jūtas, kas ir pats galvenais, – būt neviltotiem neatkarīgi no tā, vai dzīvo skaidrā vienu dienu vai jau daudzus gadus. Ik uz soļa varēja dzirdēt jautājumu: «Kā jūties?» Ar laiku tas katram kļūst par ieradumu.
Pēc sapulces un kafijas pauzes turpinājās jautrība. Mūzika un dejas – līdz vēlai naktij, bet sarunas – līdz pat rītam. Ap pusnakti bija reģistrējušies 125 absolventi, bet reti kurš bija ieradies viens. Daudziem līdzi bija visa ģimene.
