Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) ierēdņu nenovērtējamu intelektuālo pūliņu rezultātā tapis projekts par vairāku augstskolu pārraudzības maiņu.
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) ierēdņu nenovērtējamu intelektuālo pūliņu rezultātā tapis projekts par vairāku augstskolu pārraudzības maiņu. Kā izriet no (IZM) runasvīra Gata Puriņa «atrakstīšanās» «Zemgales Ziņām», projekta dzinulis ir Labklājības ministrijas priekšlikumi. Pamatojums būtībā ir viens – «Latvijas Medicīnas akadēmija šobrīd sagatavo speciālistus, kas pārsniedz Labklājības ministrijas kompetenci». Tieši no šī murgainā izteikuma radies IZM projekts, kas paredz vairāku augstskolu pārņemšanu IZM pārraudzībā. Gramatiskās kļūdas, kas ieviesušās šajā sentencē, lai paliek uz «izglītoto» ierēdņu sirdsapziņas. Ja vispār iespējams šo latviešu valodas «šedevru» tulkot, tad no tā uzzinām, ka Medicīnas akadēmijas sagatavotie speciālisti ir kompetentāki par Labklājības ministrijas ierēdņiem.
Vai gan tāpēc būtu jāceļ tik liela brēka? Ministrijas ierēdņiem nav jātaisa ne līķu sekcijas, ne arī jāveic sarežģītas ķirurģiskas operācijas. Un – paldies Dievam!
Vai IZM projektu izgudrotāji būs kompetentāki nekā Kultūras akadēmijas sagatavotie kulturologi, piemēram, Kanta vai Hēgeļa filosofijā? Jāšaubās. Vai IZM tabulu zīmētājiem par analītiskā kubisma periodizācijas problēmām būs lielāks priekšstats nekā Mākslas akadēmijas 1. kursa studentam? Maz ticams. Vai austriešu komponista Šēnberga darbu traktējumā IZM runasvīri būs kompetentāki par Mūzikas akadēmijas absolventiem? Grūti iedomāties…
IZM ierēdņu kompetence objektīvi ir ierobežota. Ar to arī vajadzētu samierināties un, pirms spriest par lietām, par kurām nav nekādas sajēgas, konsultēties ar attiecīgās jomas speciālistiem.
Lietas būtība (kurā iedziļināties aģitē IZM funkcionārs) ir pavisam vienkārša: ražojot savus visnotaļ apšaubāmos projektiņus, IZM pārāk bieži aizmirst, ka Latvija ir demokrātiska valsts. Ne aitu ferma, kur īpašnieks katram lopiņam uz ādas iededzina pašizvēlētu piederības zīmi. Ne arī psihiski vāju diktatoru iegribu poligons, kur sabiedrības viedoklis kalpo par paklājiņu, uz kura izredzētajiem noslaucīt kājas.
IZM ierēdņiem šķiet, ka viņiem piedēvētā gara radniecība ar Ostapu Benderu ir apvainojums dižajam kombinatoram. Varam piemeklēt arī citu, atbilstošāku tēlu. Ja ticam Gogolim, dzīvoja reiz Pļuškins, kurš maniakāli gribēja visu, visu, visu – vecus krāmus, rotaslietas, naudu… Viņa «gulbja dziesma» bija noslēgtais darījums ar Čičikovu: 80 pārdotās mirušās (dzimtļaužu) dvēseles par 25 kap. gabalā. Tiesa, ne vienmēr Pļuškins zināja, ko ar iegūto iesākt, un tas viņu dziļi skumdināja. Kaut arī Pļuškinam piemita dziļa erudīcija, diezin vai viņš spētu izskaidrot, kāpēc viņš grib visu. Mazie «pļuškini» ir cienīgi Pļuškina sekotāji. Lai viņiem veicas!
