Nesen dibinātā Latvijas Pirmā partija valdes sēdē ceturtdien izskatīja jautājumu par savu attieksmi pret Andra Bērziņa vadīto valdību, kuras sastāvā strādā divi šīs partijas ministri.
Nesen dibinātā Latvijas Pirmā partija (LPP) valdes sēdē ceturtdien izskatīja jautājumu par savu attieksmi pret Andra Bērziņa vadīto valdību, kuras sastāvā strādā divi šīs partijas ministri (tieslietu ministre Ingrīda Labucka un īpašo uzdevumu ministrs valsts reformu lietās Jānis Krūmiņš).
Ar šo soli LPP visai izteiksmīgi norādījusi, ka šīs valdības politika neapmierina partiju un ka tā nav gatava uzņemies atbildību par valdības darbu. Tieši tādēļ arī premjers vērsies pie LPP vadības, lai noskaidrotu tās attieksmi pret valdību, kurā darbojas divi šīs partijas ministri. LPP norādījusi, ka tās pārstāvētie ministri nav gatavi balsot par «Latvenergo» restrukturizāciju, kas it kā varētu izraisīt slēptu uzņēmuma privatizāciju. LPP arī neatbalsta a/s «Ventspils nafta» privatizāciju par sertifikātiem, kas nav valsts interesēs, un uzstāj, ka 51% «Lattelekom» akciju jāsaglabā valsts īpašumā. Šie principi nostiprināti arī LPP programmā.
Savā vēstulē bijušajam Jaunās partijas līderim Aināram Šleseram premjers Andris Bērziņš norādījis, ka vēlas saņemt skaidru atbildi par to, vai deputāti, kas ievēlēti Saeimā no bijušās Jaunās partijas saraksta un līdz šim atbalstījuši valdību, arī turpmāk ir gatavi atbalstīt valdības deklarācijā un koalīcijas līgumā formulētos principus. Ministru prezidents minētajā vēstulē uzsvēris, ka arī turpmāk uzņemsies atbildību par LPP pārstāvošajiem ministriem, ja saņems apstiprinājumu tam, ka attiecīgie ministri un viņus atbalstošā deputātu grupa uzņemsies atbildību par valdības deklarācijas izpildi un koalīcijas līguma principu ievērošanu.
Pašlaik ir izveidojusies kurioza situācija – atsevišķi ministri, pamatojoties uz savu partiju konjunktūru un šaurajām priekšvēlēšanu interesēm, nav gatavi uzņemties atbildību par valdības darbu, kaut gan pastāv valdības deklarācija un koalīcijas līgumā formulētie principi. Un te pat nav runa par noteiktu objektu privatizāciju vai restrukturizāciju, jo priekšvēlēšanu situācijā arī pārējās valdības koalīcijas partijas atturēsies no nepopulāru lēmumu pieņemšanas. Drīzāk varētu runāt par antiventspils politiku, kuru jau kādu laiku iepriekš iezīmējuši tādi LPP finansu donori kā bijušais a/s «Krājbanka» prezidents Arnolds Laksa un bijušais Jaunās partijas līderis A.Šlesers. Nav šaubu, ka šie kungi arī turpmāk centīsies darīt visu iespējamo, lai bremzētu «Ventspils naftas» valstij piederošo akciju daļas privatizācijas procesu.
Vēl absurdu situāciju padara LPP priekšsēdētāja Ērika Jēkabsona paustais viedoklis, ka LPP atbalsta savu ministru darbību un nevēlas izraisīt valdības krīzi. Atliek vienīgi jautāt, kā tādā gadījumā saprast LPP paziņojumus, kas jau pavisam noteikti nav vērsti uz valdības pozīciju nostiprināšanu. LPP šajā situācijā vajadzētu uzņemties politisku atbildību un izvēlēties, vai nu atsaukt savus ministrus no A.Bērziņa vadītās valdības vai arī paust tai atbalstu. Citādi nav saprotama LPP divkosīgā politika, kas pašlaik neko sakarīgu, izņemot savu aprioro godīgumu, pesteļošanu un brīvību no Ventspils ietekmes, nevar piedāvāt.
Tautas partija šai sakarā izplatījusi viedokli, ka valdībā var atrasties tikai tādi ministri, kuru pārstāvētās partijas atbalsta valdības darbu, tādēļ pastāv varbūtība, ka valdības sastāvs varētu tikt arī rediģēts. Arī vēlētājiem šai sakarā jātiek skaidrībā par to, vai LPP valdībā ir pārstāvēta, tikai ieņemot krēslus, vai arī ideoloģiski atbalsta valdības realizēto politiku.
Patiesībā Ministru prezidentam būtu jāizšķiras par to, vai LPP ministri šajā valdībā ir nepieciešami, jo līdz šim kā J.Krūmiņš, tā I.Labucka nav bijuši uzdevumu augstumos. Par to liecina kaut vai ieilgusī administratīvi teritoriālā reforma un nesakārtotā tiesu varas sistēma Latvijā. Turklāt LPP ministri jau gadu strādā valdībā bez reprezentatīvas partijas atbalsta, jo LPP Saeimā ir tikai trīs deputāti, kuriem pat nav tiesību veidot savu frakciju. Tādēļ būtu tikai loģiski, ja tiktu dota iespēja valdībā strādāt tādiem ministriem, kuri ir gatavi uzņemties atbildību par savu un valdības darbu kopumā un kuru pārstāvētās partijas nemētātos ar populistiskiem paziņojumiem.
