Sensenos laikos, pareizāk sakot, pirms nieka simts gadiem kāds tolaik (un joprojām) slavens mūziķis un komponists Emīls Dārziņš esot teicis vārdus: «Ar ko tad mēs būsim lieli, ja ne ar savu mākslu!».
Sensenos laikos, pareizāk sakot, pirms nieka simts gadiem kāds tolaik (un joprojām) slavens mūziķis un komponists Emīls Dārziņš esot teicis vārdus: «Ar ko tad mēs būsim lieli, ja ne ar savu mākslu!» Viņam noteikti būtu neizprotama situācija, kad varasvīri, dalot naudiņu, kultūru atstāj novārtā. Nupat mūsu valdība par nākamā gada atbalstāmo prioritāti ir izvirzījusi ne vairāk un ne mazāk kā iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā. Acīmredzot visi sešpadsmit valdības vīri un sievas jūtas tik tālu kulturāli, ka gandrīz vai paši saplēsās otrdienas sēdē, kad izrādījās – par vēl vienu prioritāti izvirzīts atbalsts kultūrai. Katrs no viņiem uzskatīja, ka vada pašu nozīmīgāko valsts nozari. Laikam taču, lai parādītu, ka nekas cilvēcīgs viņam nav svešs, Ministru prezidents Einārs Repše pat dzina velnu, sacīdams, ka, ja kādam ir aklās zarnas iekaisums, lai dodas uz izstādi un palūkojas uz gleznām. To premjers gan sacīja pēc tam, kad viņa partijas biedre kultūras ministre Inguna Rībena («Jaunais laiks») valdības sēdē pateica, ka kultūra skar visas dzīves sfēras, ieskaitot izglītību un veselību. Tā teikt, ha, ha, ha, labs sacījums un laba atbildīte.
Tikai pēc šiem jociņiem uz jokiem prāts vairs nenesas, īpaši, zinot, ka premjers mums ir arī plaši pazīstams kā autoritatīvs kinokritiķis. Šķiet, arī pārējie kabineta locekļi jūtas stipri katrs savā kultūras lauciņā, lai jau nākamgad to nestu plašajā pasaulē. Cik vien var atcerēties, neviena valdība un neviens ministrs nekad nav bijis pret kultūru. Tikai brīdī, kad jāizšķiras par konkrētu rīcību kā šajā gadījumā, var publiski kļūt arī kritisks un sacīt kā premjerministrs, ka filma bijusi «stulba, sievietes cieņu pazemojoša» un par valsts līdzekļiem šādi «darbi» neesot jāfilmē. Un pateikt priekšā, ko tad «vadon’s» pats vēlētos redzēt – kādu populārzinātnisku filmu jauniešiem, piemēram, par Visuma rašanos.
Šoreiz nākas vien piekrist Valsts prezidentei Vairai Vīķei – Freibergai, ka « kultūra ir ne tikai izdevuma postenis budžetā, tā var arī nest peļņu». Acīmredzot ministri arī saprot, ka tas tā ir, vienīgi to deķīti gribas uz savu pusi. Kultūras jēdziens, šķiet, ir viens no šaurāk saprastajiem un pārprastajiem, kaut arī tā dzīvo ne tikai kultūras namā, teātrī vai Kultūras ministrijā. Tā izpaužas nepārtrauktā cilvēku darbībā, attīstībā un veido cēloņsakarības. Tāpēc ka kultūra nav izvirzīta par prioritāti, nejutīšos mazāks latvietis, tomēr tikai tādēļ, ka padomju gados tika finansēti kultūras nami, kori un deju kolektīvi, bija iespējams izskanēt «Līvu» «Dzimtajai valodai». Šodien, redzot, caur kādiem elles lokiem bija jāiziet 23.dziesmu svētku organizatoriem, jāsecina, ka pragmatisms ir pārņēmis ne tikvien ministru prātus, bet arī sirdis.
Tagad atceroties, kā ministri vēlējās sevi parādīt kā dziļi kulturālus cilvēkus, rāvās gozēties televīzijas kameru priekšā dziesmu svētkos, jāsāk pārdomāt, kāda ir šā soļa patiesā nozīme. Var jau reizi četros gados izvilkt no skapja tautastērpu un, izmantojot savu dienesta stāvokli, uzkāpt uz tribīnes, lai pamātu ar rociņu. Tikai jāatceras, ka kultūras atbalsts ir process, nevis talantu «fabrīķis». Kaut arī dažbrīd rodas dibinātas aizdomas, ka dažs labs no lēmējiem tā uzskata.
