Līdz 16. jūlijam galerija «Suņa taka» aicina uz Lolitas Zikmanes jubilejas izstādi «Skaistā ikdiena».
Grūti iedomāties labāku nosaukumu kā izstādei, tā visai mākslinieces daiļradei. Gan glezniecībā, gan grafikā mūsu dzīves dienas ir viņas galvenais temats. Varētu pat teikt, ka L.Zikmane ik darbā tēlo pilienu jūrā, vienu dienu mūžības ritējumā. Parasti tajos it kā nekas nenotiek – te krūms ar putniem, te visparastākā liepu vai kāda cita koka lapa, logs ar sarkaniem aizkariem, caur kuru var redzēt ielu un parku, kāds istabas stūris ar skapi, galds ar ūdens lāmu vidū. Ierasti skati un lietas, ko allažiņ redzam diendienā, tik bieži, ka tās pat nepamanām, neveltām tām uzmanību. Tad ir vajadzīgs cilvēks, kurš liek apstāties un paskatīties ar jaunām acīm un kurš pasaka – tu redzi, cik tu, cilvēk, esi akls? L.Zikmane ir viena no tiem acīgajiem māksliniekiem, kas paver mums jaunus horizontus uz visikdienišķākajiem notikumiem. Steigā un aizņemtībā mēs daudz ko neredzam. Var arī teikt, ka skatoties mēs neredzam. Staigājam aizvērtām acīm, savā egocentriskā uztverdami tikai sevi kā «pasaules nabu» un aizmirsdami, ka paši esam kā straumes parauta skaida – domājam, ka nosakām savu dzīvi, bet patiesībā esam ierauti cilvēces tecējumā uz mums nesaprotamu un neizzināmu tāli – nākotni. L.Zikmane liek apstāties, ieraudzīt un padomāt. Māksliniece piespiež saprast, ka viss, kas atrodas un notiek ap mums, ir bezgala nozīmīgs un vērtīgs. Galu galā viņa cenšas iestāstīt, ka mēs ikviens esam personība un ka visā slēpjas liela jēga.Tādēļ jubilāre gan savulaik grafikas lapās, gan tagad gleznās rāda ūdenstorni, savdabīgu Jelgavas simbolu, dažādos gadalaikos, vienkāršu necilas straumītes ieteku jūrā ar meldriem un smilšainu krastu. Šiem priekšmetiem, lietām un dabas nostūriem ir dziļāka jēga, varam attēloto uztvert kā netiešus simbolus, metaforas. Māksliniece glezno rūpīgi, smalki izzīmējot katru detaļu, ievērojot ik krāsu toņa nianses. Nekas viņas darbos nav sasteigts. Arī laiks it kā pierimis, steiga, rūpes un pienākumi palikuši «aiz kadra». Gribas līdz ar Gēti un Faustu izsaukties – mirkli, apstājies, tu esi skaists! Jo čalas, sīkumaina kasīšanās, kas tik bieži novērojama kā sadzīvē, tā politikā, iegrimšana un ieslīgšana ikdienībā un sīkmanībā ir tikai putas. Dzīves kodols ir pavisam citā – mēness apspīdētā Sīkraga ainavā, gaismā, kas ielīst pa baznīcas logu, cīruļa treļļos saulainā pavasara rītā. Visā, kas mums palīdz izprast pasaules ēkas lielumu, paša cilvēka dvēseles neizmērojamos krastus, harmonijā, kas valda cilvēku attiecībās. L.Zikmanes gleznas un grafikas līdzinās latviešu dainām vai japāņu haiku, kurās parasti vārdi ir tikai virspuse. Mums vien jāapstājas un jāiedziļinās, lai uztvertu to dziļumu, poēziju un skaistumu. Mēs aizmirstam, ka esam mirstīgi un ka vienā mirklī tā visa vairs nebūs. Tādēļ jāizbauda mirkļa skaistums, kamēr mums tas ir dots.
