Es esmu ieradusies nozīmīgā iestādē, lai saņemtu atbildi uz savu rakstisko lūgumu.
Es esmu ieradusies nozīmīgā iestādē, lai saņemtu atbildi uz savu rakstisko lūgumu. Viņpus galdam importa ādas kabinetkrēslā vaļīgi atlaidies ierēdnis, nolūkojis mani no galvas līdz kājām, ilgi un gari stāsta, cik liela nozīme ir komatam, ko neesmu ielikusi viņam iesniegtajā dokumentā. Nē, ne jau skaitļu rindā, vienkārši tekstā.
Viņš runā, runā un gaida manu reakciju, viņš gaida, kad es neizturēšu. Viņš smīn un stāsta, cik aplam esmu rīkojusies, tādu pieturzīmi neielikdama. Viņš ir smalks speciālists šajā lietā. Dienām, nedēļām un mēnešiem trenējies sevi apliecināt, citus pazemodams. Tas ir viņa prieks, viņa pusdienmaize un svētku mielasts.
Kad es neizturu, kad nespēju valdīt trīcošās rokas, vēl pūlos pieklājīgi paskaidrot. Un tad mani nervi neiztur. Es runāju arvien skaļāk un skaļāk, aizkaitināta par viņa smīnu, nagu knibināšanu un grozīšanos riteņainajā sēdeklī, līdz lūpām pārveļas arī negribēts vārds. Un tieši to viņš bija visvairāk cerējis. Ierēdnis savu mērķi ir sasniedzis. Viņš smej tik tīksmīgi, saldi un glumi. Ja vien spētu aizsniegt pāri galdam, es būtu gatava ar dūrēm likties viņa pretīgajā vieplī. Taču es to nevaru. Man nav tā rūdījuma. Man krūtīs dauzās tas muskuļu kamolīts un regulē manas gaitas. Kaunēdamās savas bezspēcības, es stāvu un nevaru aiziet. Man vajag tā ierēdņa atbildi.
Pieņēmis oficiālu sejas izteiksmi, ledaini pieklājīgā tonī viņš arī atbild. Apmierinājums ir gūts. Es biju tikai instruments viņa, vienu mirkli visvarenā, rokās.
Pakrēslī eju uz veikalu, aizķeras kāja aiz kukuržņa un esmu gar zemi.
– Padod roku, es palīdzēšu pieslieties! – man blakus skan sīka balstiņa.
– Paldies, mazulīt!
– Es esmu Ieva! – no spalvainmalu kapuces manī raugās divas nopietnas ačeles.
– Kāpēc tu neskaties, kur ej?
– Skatos jau, bet kukurzni nepamanīju…
– Tad vajag acis izbīdīt! Man tētis vienmēr saka, ka vajag acis izbīdīt, ja es neredzu izmētātās mantas.
– Vai tad tu vari acis izbīdīt?
– Re!
Mazā sejiņa ar izbolītajām actiņām ir pavisam nopietna.
– Jā-ā, tev izdodas.
– Nuja, bet tu tomēr tā nevarēsi, tev ir brilles… Padod roku, aizvedīšu tevi līdz durvīm!
