Krišs Kupčus ir no tiem puišiem, kuram hokejs ir brokastīs, pusdienās un vakariņās. Ātri un pareizi rīkojoties ārkārtas situācijā uz ledus, viņš palīdzēja izglābties komandas biedram.
Nesavtīgi rīkojušies, nedomājot par savu drošību, piemēram, palīdzējuši kādam izglābties – ik gadu laikraksta «Diena» un telekompānijas TV3 rīkotajā akcijā «Latvijas lepnums» tādā nominācijā tiek godāts kāds drosminieks, kuram citu cilvēku glābšana bijusi augstāko vērtību skalā. Lai gan divdesmit divus gadus vecais Krišs Kupčus, kurš pirms trim gadiem no Ventspils pārcēlies uz Ozolniekiem, «Latvijas lepnuma» balvu nesaņēma, arī viņš tika nominēts par ātru reakciju un pareizu rīkošanos kādā septembra hokeja treniņā.Garākās deviņas minūtes mūžāPagājušā gada 11. septembra vakarā Jelgavas Ledus hallē notika ikdienišķs hokeja kluba «Zemgale/JLSS» treniņš galvenā trenera Jevgēņija Linkeviča vadībā. Krišam labi pazīstamais liepājnieks Reinis Repšs stāvēja vārtos – sargāja tos vingrinājumā, kurā uzbrucēji vienatnē cenšas apsteigt vārtsargu un iemest ripu vārtos. Viens no uzbrucēju izgājieniem beidzās ar neveiksmīgu kritienu, un Reinis guva smagu ievainojumu – šķita, ka ar uzbrucēja slidu pārgriezta sportista kakla artērija. Tieši Krišs bijis pirmais, kurš metās savainotajam vārtsargam palīgā. «Steidzos viņam klāt, redzēju lielu asiņu strūklu šļācamies ārā – liku roku virsū un piespiedu. Ar pirmo reizi nesanāca, roka noslīdēja, tad ar viņa paša kreklu aizspiedu brūci,» tās dienas notikumus spilgti atceras Krišs. Pieskrēja arī komandas biedrs Jānis Golubovičs un palīdzēja noguldīt Reini, tika izsaukta ātrā palīdzība. «Tās bija garākās deviņas minūtes mūžā, kamēr atbrauca ātrā palīdzība. Runājām ar Reini, lai viņš paliek pie samaņas, visu to laiku biju aizspiedis brūci kaklā. Tas ir briesmīgi – būt blakus cilvēkam un just, kā mazinās viņa pulss,» atceras Krišs. Kad Reinis tika aizvests uz slimnīcu, visa komanda devās līdzi, gaidīja, lai zinātu, kā noritēs operācija – ja nu asinis vajadzīgas pārliešanai, visi bija gatavi ziedot. «Reinim viss ir kārtībā, operācija noritēja veiksmīgi. Ārsts teica, ka kaklā iegriezts pāris milimetru no artērijām,» stāsta Krišs, piebilstot, ka Reinis pēc negadījuma jau atsācis trenēties un nesen aizvadīja arī pirmo spēli.Balva nav svarīgaKomanda kopā ar hokeja kluba «Zemgale/JLSS» direktoru Ģirtu Pommeru pieteikuši Krišu «Latvijas lepnumam». «Es neuzskatu, ka par to būtu jāsaņem kāda balva – izdarīju to, kas tajā brīdī vienkārši bija jādara. Vienīgi palīdzēja tas, ka pirms tam biju diezgan daudz lasījis par asiņošanas apturēšanu un brūču aizspiešanu,» atklāj Krišs. Lielākais gandarījums bijis, kad piezvanīja un par palīdzību pateicās savainotā hokejista Reiņa vecāki. Arī ārsti teikuši, ka Kriša zināšanas bijušas ļoti svarīgas – viņš brūci aizspiedis ar ārsta precizitāti, un tieši tas ļoti palīdzējis sportista izglābšanā.Dzīve sportāKrišs ar hokeju nodarbojas vienpadsmit gadu, pirms tam aizrāvies ar basketbolu. Agrāk puisis ar ģimeni dzīvoja Ventspilī – tur arī sāka nodarboties ar hokeju. Pēc Ventspils Krišs trīs gadus spēlēja «Liepājas metalurga» komandā. «Divus gadus esmu spēlējis hokeju Čehijā – divi latvieši, kas ar hokeju tur nodarbojās, piedāvāja aizbraukt, un es piekritu. Dzīvoju studentu «kojās» un spēlēju – tā bija pamatīga dzīves pieredze,» atzīst Krišs. Pēc gūtās ceļgala traumas gan nācās atgriezties mājās. Atbraucot uz Latviju, izveidojās «Dinamo juniors» treniņu nometne visas vasaras garumā – komandā tika divdesmit pieci jaunieši, arī Krišs. «Spēlēju tur pāris mēnešu, tad pamatīgi saslimu ar plaušu karsoni. Kad biju izveseļojies, man piedāvāja spēlēt tikko izveidotajā Jelgavas virslīgas komandā «Zemgale/JLSS»,» atceras hokejists, kurš pirms trim gadiem pārvācies uz Ozolniekiem un sācis spēlēt Jelgavā. Jaunietis domās «klauvē pie ledus», ka lielas traumas, Latvijā spēlējot hokeju, nav guvis. «Salauzti pirksti nav nekas sevišķs – ar tādiem tik un tā var spēlēt,» smejas Krišs.Ledus ir ikdienaKrišs stāsta, ka uz ledus sanāk pavadīt gandrīz katru dienu – divas reizes nedēļā ir treniņi, citās dienās iekrīt spēles, bet brīvajās puisis tiesā amatierhokeja un Krievijas Jaunatnes līgas spēles. «Būt uz ledus – tā ir ikdiena, taču tas nav tikai pieradums, mani aizvien tas aizrauj,» atklāj Krišs, kura dzīvesveidu atbalsta arī ģimene. «Kad mācījos Ventspils vakarskolā, māsa ļoti palīdzēja ar skolas darbiem, ja tas bija nepieciešams laika trūkuma dēļ. Arī vecāki atbrauc no Ventspils spēles paskatīties,» stāsta jaunietis, kurš priecājas par hokeja kluba «Zemgale/JLSS» finansiālo atbalstu – klubs spēlētājiem nodrošina ekipējumu, cenšas palīdzēt, kā vien spēj. No pieteikuma akcijai «Latvijas lepnums» Ģirts Pommers, hokeja kluba «Zemgale/JLSS» direktors Bija otrdienas vakars – kārtējais hokeja komandas treniņš. Kā ierasts, pēc visu vingrinājumu izpildes sekoja uzbrucēju iecienītākais vingrinājums – izgājieni vienatnē pret vārtsargu. Tajā vakarā treniņā piedalījās vairāki vārtsargi, arī liepājnieks Reinis Repšs, kurš vēlējās iekļūt jelgavnieku komandas sākumsastāvā. Viens uzbrucēja izgājiens beidzās ar neveiksmīgu kritienu, kā rezultātā Reinis guva smago savainojumu. Redzot, kā aumaļām gāžas asinis, visa komanda apstājās un cilvēciski apjuka. Jocīgi, bet pirmais cietušajam komandas biedram palīgā steidzās aizsargs Krišs Kupčus, kuram no asiņainiem skatiem ir bailes – Krišs var paģībt, pat redzot asiņojošu pirkstu vai, kā tiek izdarīta injekcija rokā. Vienā acumirklī Krišs bija klāt, sniedza profesionālu pirmo palīdzību, bez kuras, iespējams, ikdienišķs hokeja treniņš varēja izvērsties traģēdijā… Šis stāsts ir par cilvēkiem, kuri ir mums apkārt, šķiet parasti cilvēki, taču, kad pienāk brīdis, kad ir ātri jārīkojas, palīdzēt spēj tikai daži. Un Krišs ir viens no tiem.
