Laikā, kad daudzas pasaules valstis sakarā ar iespējamiem terora draudiem bijušas spiestas pieņemt striktus lēmumus drošības jomā, izrādījies, ka daļa potenciālo fanātiķu upurvalstu vadījuši dienas neticībā.
Laikā, kad daudzas pasaules valstis sakarā ar iespējamiem terora draudiem bijušas spiestas pieņemt striktus lēmumus drošības jomā, izrādījies, ka daļa potenciālo fanātiķu upurvalstu vadījuši dienas neticībā, ka bruņotie tiesībsargi jebkad spētu nospiest gaili, pamatojoties tikai uz aizdomām.
To, ka realitāte ir krietni vien atšķirīga, vispirms uzskatāmi parādīja pagājušās vasaras notikumi sprādzienu tricinātajā Londonā. Trauksmes stunda bija izstiepusies jau dažu nedēļu garumā, kad kādā no pilsētas metro stacijām vietējo policistu uzmanību piesaistīja, viņuprāt, aizdomīgs, gadalaikam neraksturīgi biezā apģērbā tērpies melnīgsnējs tipāžs, kas nepaklausīja rīkojumam apstāties un deva kājām ziņu, vēl vairāk pastiprinot aizdomas par zem mēteļa noslēptu ellesmašīnu, kas kuru katru brīdi var sprāgt, pakļaujot nāves briesmām vairākus simtus metro pasažieru. Aizdomīgo jaunieti nepanāca ar leģendāro angļu mieru apbruņojies policists, bet gan sacaurumoja bēgļa virzienā raidītu ložu sērija, savukārt mukšanas iemesls izrādījās gauži banāls – vairākus gadus Londonā dzīvojošais brazīlietis nebija parūpējies par dažām formalitātēm un tādēļ baidījies tikt izraidīts.
Pagājušajā nedēļā Maiami notika banalitātes ziņā līdzīga traģēdija – šaubīgā psihiskajā stāvoklī esošs lidmašīnas pasažieris piesaistīja gaisa kuģa apsardzes uzmanību ar neadekvātu uzvedību, mēģinot atstāt lidmašīnu, un vērsa uz sevi aizdomas kā uz potenciālu teroristu ar trotila paku mugursomā. Dažās sekundēs mērāmā laika sprīdī apkārtējo drošības vārdā tika pieņemts lēmums aizdomīgo subjektu likvidēt. Arī šoreiz upuris izrādījās ar terorismu nesaistīts, vien ar psihiskām novirzēm sirgstošs.
Abi minētie starpgadījumi lielā sabiedrības daļā, īpaši cilvēktiesību aizstāvju vidū, izraisījuši pamatīgu brēku, un drošības sargiem piekārta teju civiliedzīvotāju slaktētāju birka. Tiek klaigāts par bruņoto struktūru visatļautību šaujamieroču pielietošanā (lai gan kopš 2001. gada 11. septembra terora aktiem šis ir pirmais incidents ar tik bēdīgām sekām; iepriekš tika veikts kādas, kā vēlāk izrādījās, nekaitīgas personas arests, par ko no aviokompānijas tikusi pietiesāta piecdesmit tūkstošu dolāru kompensācija), tajā pašā laikā ne ar pušplēstu vārdu šos incidentus neapspēlējot no pretējā skatu punkta, proti, – kas notiktu, ja drošībnieku vilcināšanās dēļ fanātiskam islāma teroristam pašnāvniekam pietiktu sekunžu, lai spertu gaisā somas eksplozīvo saturu, iznīcinot gan lidaparātu, gan tā pasažierus? Ko tādā gadījumā teiktu cilvēktiesību aktīvisti? Atkal, protams, tiktu lamāti atbildīgie drošības dienesti, kas ieekonomējuši munīciju, taču ļāvuši iet bojā desmitiem vai pat simtiem nevainīgu civiliedzīvotāju. Bet cilvēktiesību postulātus varētu vien masveidīgi iekalt jaunajos kapu pieminekļos.
Galu galā – kādēļ visi akmeņi tiek mesti drošībnieku dārziņā, ja liela daļa vainas pie letālā iznākuma neapšaubāmi ir upuros, kas, kaut arī negribot, galēju kārtības sargu rīcību izraisījuši paši? Starp citu, vairākās Eiropas valstīs vēl deviņdesmito gadu beigās policijai bija atļauts lietot šaujamieroci, ja pēc transporta līdzekļa apturēšanas nebija redzamas autovadītāja un viņa blakussēdētāja rokas, jo pat tas tika traktēts kā potenciāls apdraudējums. Vai lidmašīnas pasažiera rīcība Maiami nebija uzskatāma par krietni vien provokatīvāku?
Protams, nedrīkst par zemu novērtēt cilvēku dzīvību, bet ir jāsaprot, ka pašlaik, kad lielākā daļa civilizēto valstu ir pakļautas terorisma draudiem, iedzīvotāju sapratne par drošībnieku darbību būtu ne vien vēlama, bet pat obligāta, muļķīgus izlēcienus atstājot citām reizēm. Neatkarīgi no tā, vai bruņojumā ir pistole vai elektrošoka aparāts.
