Cūkkopis Alekss Rasmusens: sabiedrība grib attīstību vai tikai aizaugušus laukus?
Dāņu cūkkopības celmlauzis Latvijā, viena no lielākajiem ražotājiem SIA «Gaižēni» direktors Alekss Rasmusens teic, ka joprojām sabiedrībā valda mīti par dāņu cūkkopju darbību Latvijā, turklāt cilvēki tiek mākslīgi tracināti. Pēdējā laikā uzbangojuši nemieri Gudeniekos, arī Sesavā, kur dāņi plāno būvēt cūkkopības kompleksus. – Kāpēc, jūsuprāt, atkal un atkal uzbango sabiedrības nemieri pret dāņu iecerēm attīstīt jaunus cūkkopības kompleksus Latvijā?Latvijā dzīvoju kopš 1993. gada – faktiski uzskatu sevi par vietējo, kaut gan man uzvārds ir nevis Bērziņš, bet Rasmusens. Mani jau sāk mazliet aizvainot, ka aizvien vairāk tiek teikts «dānis, dānis», piesaukta cūkkopība un piesārņojums – sabiedrība ar to ļoti tiek tracināta ar negatīvismu. Šeit ir daudz subjektīvisma, nepatiesu apgalvojumu, daudz mītu un nepatiesības. – Vai tracināšana notiek apzināti? Cūku ražošana visā pasaulē nav pati iemīļotākā. Ir negatīvi momenti – visvairāk tie saistīti ar smaku. Bet arī pilsētā ir smakas. Atceros, arī mūsu kompleksam bija sabiedriskā apspriešana un bijām pirmie valstī, kam jāsaņem A kategorijas atļauja, lai veiktu šīs darbības. Mūsu kaimiņiem pusotra kilometra apkārtnē nepatika, ka mēsli pavasarī un rudenī tiek arti uz tīruma. Jā, atzīstu, mums ir problēma nedēļu vai divas pavasarī un rudenī, kad smaka ir. Tagad jau viss pieklusis un nav tik traki. Likumdošanā ir skaidri un gaiši pateikts, ko drīkst un ko nedrīkst. A kategorijas atļauja nozīmē, ka cūku un jebkādai citai ražotnei jāveic ietekmes uz vidi novērtējums (IVN) – ļoti apjomīgs darbs, kur notiek izpēte, modelēšana, un ražotājam jāizpilda virkne nosacījumu. Manuprāt, tas ir ļoti profesionāls darbs. Diemžēl mūsu lēmējvara ir diezgan pavāja – ja daļa sabiedrības ir pret kādu lietu, tā uzreiz sabīstas un uzskata – labāk noraidīt, jo negribam, lai cilvēki ir neapmierināti. Tajā pašā laikā daudzviet laukos nekas nenotiek, investīcijas ir niecīgas, lauki aizaug. Protams, vienmēr būs tie, kas ir par un kas pret, bet politiķiem jāatrod līdzsvars.– Kādi ir izplatītākie mīti? Veicot aprēķinus, uz katru Latvijas iedzīvotāju ir 0,4 nobarojamas cūkas. Pēc oficiālās statistikas, varam nodrošināt tikai pusi no vajadzīgās cūkgaļas. Bet Latvijā ir tik daudz zemes un mēs nevaram saražot pietiekami gaļas sev, tas iet kontekstā ar apgalvojumiem, ka viss tiek pieblīvēts, vairs nebūs kur dzīvot, bērni tiks ietekmēti utt. Gribu teikt, ka Latvijā vairs nevar būt mazāka lopkopība vai cūkkopība. Tad jautājums – ko Latvija vispār grib? Pēc statistikas, Latvijā reģistrēti 2100 ganāmpulku un 93 procentos gadījumu ir viens līdz deviņi dzīvnieki, tās ir piemājas saimniecības un nav saistītas ar cūku ražošanu. Pārējie ir ap 20 cūku ražošanas uzņēmumu, kam ir lieli rūpnieciski apjomi. Ja mēs paši nespēsim saražot gaļu, to ievedīs no Polijas.Vēl viens mīts ir tāds, ka Dānijas valsts maksā papildu subsīdijas, lai mēs atnāktu uz šejieni un audzētu cūkas. Tā nav, varu teikt, liekot roku uz sirds, ka Dānijas valdība neko nedod. Esam Latvijā dibināts uzņēmums, kurš saņem tieši tāpat kā Jānis, Pēteris un citi. Diemžēl arī cūku audzēšanas nozarē ir šāds mīts – ir ērti uzturēt to, ka vilks nāks, vilks nāks un ārzemnieks vainīgs. – Vai kontrolējošās institūcijas jūs pārbauda vairāk? Nosacījumi mums ir krietni stingrāki nekā vietējiem, un Pārtikas un veterinārais dienests mūs kontrolē vairāk. Daļa vietējo cūku ražotāju vēl nav uzbūvējuši mēslu krātuves, bet tām ir jābūt. Tas mazliet tiek noklusēts, bet vienreiz tas mani sāks kaitināt. Arī starp lielākajiem ražotājiem redzams, ka ievērojamākā daļa ir vietējie. No 18 uzņēmumiem, kas ražo cūkas, pieci ir dāņi un viens norvēģis. Arī subsīdijas ir mazas.
– Vai joprojām arvien vairāk dāņu nāk uz Latviju? Pazīstu ap 15 uzņēmumu, kas iegādājas zemi, bet tiem viegli neiet. Domāju, ka dāņu zemniekiem pašlaik ir lielas finanšu grūtības, jo zemes vērtība ļoti krītas. Ārzemniekiem ir ļoti ievērojamas kredītsaistības – pat līdz 80 procentu no akciju vērtības. Zemes vērtība labajos laikos Dānijā bija 20 tūkstoši latu par hektāru, kas ir milzīga cena, tagad – 10 tūkstoši. Rodas jautājums – kāda izskatās bilance? Daļa, kas ieguldīja Latvijā, tagad labprāt pārdotu zemi, jo viņam mājās trūkst līdzekļu. Bet šobrīd ir grūti to izdarīt, jo tirgus apstājies. Vēl ir otrs moments – ja atver ražotni, jābūt uz vietas cilvēkam, kas labi pārzina nozari, tu nevari sēdēt Dānijas un Vācijas ofisā un nodrošināt visus procesus. Zinu ārzemniekus, kam katru gadu jāliek klāt nauda šeit, Latvijā. – Ar ko Latvija ir pievilcīga dāņu uzņēmēju acīs?Kad Latvija iestājās Eiropas kopienā, zeme šeit bija pietiekami lēta. Nespējāt arī pilnībā nodrošināt sevi ar cūkgaļu. Pēdējo gadu laikā starptautiskā līmenī ir daudz negatīvas informācijas, kas Latvijai nāk par sliktu. Protams, ir grūti, bet man ir ticība, ka šeit iespējams taisīt biznesu. Bet tikpat labi šādas iespējas ir arī jebkurā citā valstī, Latvija nav unikāla. Ja gribat piesaistīt investīcijas ražošanā, ir jācīnās. Runājot par valsti, Latvijas pārvaldes sistēma pašlaik ir ļoti vāja. Kopš šeit dzīvoju, trīs lietas neesmu varējis saprast, – ētika, morāle un godprātība, kā trūkst politiskajai elitei. Sabiedrībai ir bieza āda, ka pieļauj kaut ko tādu un nespiež šai elitei aiziet. Politiķiem jāstrādā sabiedrības un tautas labā. Patiesībā nav veiktas pamatreformas. – Bet ko darīt? Kur saskatāt izeju no šīs situācijas? Jāsāk ar sevi, ko varu darīt, lai sevi mainītu. Un tas ir sabiedrībā kopumā – neakceptēt korupciju, pašam nepiedalīties. Jābūt prasīgiem, lai nodokļu nauda būtu efektīvi administrēta. Jābūt efektīvai pārvaldes sistēmai, godprātīgiem politiķiem, izglītotai sabiedrībai un – uz priekšu!
