Šogad aprit 120 gadu, kopš Jelgavā krievu tirgotāja un baltvācietes ģimenē dzimis izcilais skolotājs, ugunsdzēsējs, vēstures pētnieks un mākslinieks Aleksandrs Strekāvins, kas vecākās paaudzes jelgavniekiem vēl aizvien ir atmiņā. Pateicībā – kandža un pīrādziņiPērnruden, atzīmējot Brīvības cīņās gūtās uzvaras 90. gadadienu, atkal gūla ziedi pie Jelgavas Lāčplēša un atbrīvotājiem veltītā pieminekļa Meža kapos. Arī A.Strekāvins 1919. gada novembrī bija Jelgavā. Nav gan zināms, vai viņš cīnījies ar šauteni rokās toreiz vai citos vēstures pagriezienos. A.Strekāvina ierocis bija ugunsdzēsēju ūdens pumpis un šļūtene. Kopā ar saviem biedriem viņš vairākkārt dzēsa pili, kur bermontiešu vandaļi no parketa dēlīšiem kurināja ugunskurus. Dzēsa tipogrāfiju, kur bija aizdegušies lielie papīra ruļļi un pārsalušajiem ugunsdzēsējiem kāds pateicīgais jelgavnieks cīņas pārtraukumā pienesa ziepjūdenim līdzīgu kandžu un akmenscietus pīrādziņus. Tajās kauju dienās tika dzēsta arī Hercoga Pētera ģimnāzijas (tagad muzeja) ēka, un lodes gar apledojušajiem un citviet degošajiem jumtiem «lidojušas kā zvirbuļi»… Pāris gadu vēlāk lojalitāti Latvijas valstij un dzimtajai pilsētai A.Strekāvins spilgti izteica ar savu mākslinieka talantu. Proti, piemineklis Meža kapos, pie kura atjaunotajā valstī ik 21. novembri – Jelgavas atbrīvošanas dienu – pulcējas zemessargi, jaunsargi, policisti, pašvaldību un sabiedrisko organizāciju pārstāvji, veidots pēc viņa projekta. Ar krievisku mentalitātiJaunekļa gados A.Strekāvins mākslā izglītojās Kazaņā (viņš studēja kopā ar Brīvības pieminekļa autoru Kārli Zāli), kā arī Drēzdenē un Rīgā, kur papildinājās pie latviešu klasiķa Jaņa Rozentāla. izstādes Jelgavā rīkojis no 1915. līdz pat sešdesmitajiem gadiem. 1962. gadā kritiķe Ausma Belmane publikācijā «Zemgales Komunists» viņu dēvē par pensionētu zīmēšanas skolotāju, kura gleznām ir kultūrvēsturiska nozīme. Brīvās Latvijas laika mākslas apskatnieki recenzijās piebilst arī par A.Strekāvina darbu krieviski vācisko mentalitāti. Jelgavas muzeja fondos atrodamas piecas viņa gleznas: «Pirmais pastāvīgais kinoteātris Staļļplacī Jelgavā» (1957), «Vecais Jelgavas pilsētas teātris» (1957), «Melderu dumpis Jelgavā» (1958), «Degošā Academia Petrina» (1960), «Sardze vecās Jelgavas tirgus laukumā». Ugunsgrēkus dzēsa brīvprātīgie Trīsdesmito gadu otrā puse A.Strekāvinam ugunsdzēsībā ir augstākās aktivitātes un atzinības laiks. 1936. gadā, būdams Jelgavas brīvprātīgo ugunsdzēsēju vadītājs jeb brandmeistars, kā arī žurnāla «Ugunsdzēsējs» līdzredaktors, A.Strekāvins saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Latvijas Ugunsdzēsības muzeja darbiniece Daiga Hincenberga paskaidro, ka tajā laikā profesionālas ugunsdzēsēju komandas bija tikai Rīgā, Liepājā un Daugavpilī. Līdz 1940. gadam Jelgavā, kā arī pārējās Latvijas pilsētās brīvprātīgie ugunsdzēsēji bija vienīgais spēks cīņā ar ugunsnelaimēm. Darboties ugunsdzēsējos A.Strekāvins sāka 1908. gadā Kazaņā, kur, būdams trūcīgs students, meklēja iespēju kaut mazliet nopelnīt, un tad piepeši atbrīvojās signālista vieta pilsētas ugunsdzēsēju komandā. 1910. gadā, atgriežoties dzimtajā Jelgavā, viņš iesaistījās brīvprātīgajā ugunsdzēsēju biedrībā, kas pēc maizniekmeistara Eduarda Prāla iniciatīvas bija izveidota jau 19. gadsimta beigās. Raženā auguma drošsirdīgais, iniciatīvas bagātais vīrs ātri virzījās pa karjeras kāpnēm. Par to, ka ugunsdzēšana un vēlēšanās izteikt sevi mākslā var apvienoties vienā cilvēkā, mūsdienās liecina arī Jelgavas Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta brigādes priekšnieks Aldis Feldmanis, kurš brīvajā laikā glezno un kura darbi apskatāmi ugunsdzēsēju depo. Viņa pašapziņu esot cēlis vispusīgā A.Strekāvina paraugs.
Ar savu zvanu skolā un mājās «Lielā miesā – liels gars,» tā par sevi omulīgi sabiedrībā esot teicis zīmēšanas, rasēšanas un mākslas vēstures skolotājs A.Strekāvins. Gan viņš, gan viņa kundze – angļu valodas skolotāja – Valērija bijuši ļoti korpulenti. Kā minēts skolēnu atmiņās, tā neesot anekdote, ka Strekāvinu pedagogu pārim, braucot pa Jelgavu, vajadzējis katram savu ormani – vienā nesatilpuši. Skolotāja darba kabinetā un arī mājās bijis ierīkots elektriskais trauksmes zvans. Reiz, kad tas iezvanījies stundas laikā, neskatoties uz savu pusotra simta kilogramu svaru, A.Strekāvins zibenīgi meties ārā no klases. Pa ceļam kādam skolēnam viņš iespiedis saujā divlatnieku – lai puika skrien pa priekšu pēc fūrmaņa, ar ko tad nekavējoties braukt uz depo. Skolotājam bijusi skaļa, ugunsgrēku dzēšanā komandējot, rūdīta balss. Dažreiz viņš to pacēlis arī klasē, dusmīgi baroties, taču tas noticis ļoti reti. Var piebilst, ka A.Strekāvina pedagoģiskā darbība sākās 1910. gadā, visilgāk – no 1922. līdz 1944. gadam – viņš strādāja Jelgavas 2. ģimnāzijā (tagad Valsts ģimnāzijā). mācījis vēlākos māksliniekus Eduardu Jurķeli, Valdi Kalnrozi, Birutu Baumani, Margaritu Kovaļevsku, kas ar uzvārdu Stāraste kļuva par pazīstamu bērnu grāmatu ilustratori un vēl joprojām zīmē. Arī A.Strekāvina mazmeita Ilze Strekāvina ir māksliniece. Raksts tapis sadarbībā ar Valsts ģimnāzijas bibliotēku.
19. gadsimta beigu Jelgava: Pils ielā(apmēram tajā vietā, kur tagad atrodas viesnīca «Jelgava») Vinberga nama apakšstāvā dzīvoja vecā baronese Klopmane, kas ļoti mīlēja dzīvniekus. Ielas pretējā pusē atradās Lindes viesnīca. No tās bieži iznāca viesmīļi, lai kāda viesa vajadzībai ar īpatnēju norunātu svilpienu izsauktu no tuvējās stāvvietas važoni. Baroneses papagailis ātri iemācījās svilpot tāpat kā viesmīļi, un tad gadījās, ka tas izsauca uz viesnīcu divus trīs važoņus, kas tobrīd nevienam nebija vajadzīgi. Policijas pristavs Grūbe bija pieradinājis vārnu vārdā Jēkabs. Putns lidinājās pa visu pilsētu, bet, tiklīdz tas uz ielas ieraudzīja savu kungu, nosēdās Grūbem uz pleca vai pat policista cepures. Jēkabs, kā jau visas vārnas, mīlēja spožas lietas un bija ļoti zaglīgs. Reiz agrā rītā, ienākot mūsu ēdamistabā, ieraudzīju Jēkabu, kas pa atvērto logu bija ticis uz brokastu galda un pūlējās izvilkt no cukurtrauka spožo karotīti. Citam putnam par tādu «kleptomāniju» būtu jāmaksā ar dzīvību, bet ko tu padarīsi policista vārnai! No Aleksandra Strekavina piezīmju kladēm
