«Labdien?» un «Uz redzēšanos, Luksemburga!» Tā gribējās iesākt un arī pabeigt šo nelielo rakstu par Latvijas vēstures skolotāju vizīti Luksemburgā šā gada sākumā.
“Labdien?” un “Uz redzēšanos, Luksemburga!” Tā gribējās iesākt un arī pabeigt šo nelielo rakstu par Latvijas vēstures skolotāju vizīti Luksemburgā šā gada sākumā. Skolotāji Luksemburgu apmeklēja, lai iesaistītos Eiropā notiekošajā diskusijā par holokaustu un pretošanās kustību nacistu ideoloģijai un režīmam Otrajā pasaules karā.
Mēs par Luksemburgas lielhercogisti, šķiet, zinām tikpat maz, cik viņi par Latviju. Tāpēc 22 Latvijas vēstures pedagogu vizītei šīs valsts avīžu slejās un televīzijā tika veltīta liela uzmanība. Luksemburga, kas tāpat kā Latvija ir izjutusi Vācijas okupāciju un ar to saistītās represijas, neko daudz nezina par padomju totalitārismu un tā piekoptajām cilvēku iznīcināšanas metodēm. Kaut gan galvenā semināra tēma bija aplūkot holokausta norisi un problēmas Luksemburgā, arī Beļģijā, tomēr par galveno kļuva jautājums par jebkuras tautas cīņu par savu brīvību un jebkuras vardarbības nosodījumu.
Semināra ierosinātāji bija luksemburgieši, kas sadarbībā ar Latvijas Ārlietu ministriju un Latvijas Vēstures skolotāju asociāciju izstrādāja programmu. Bija iespēja redzēt vēsturisko Luksemburgu – valsts galvaspilsētu –, apskatīt beļģu nacionālās pretošanās kustības dalībnieku ieslodzījuma vietu – Brendonkas cietoksni pie Briseles –, kā arī aplūkot Luksemburgas un Beļģijas ebreju deportāciju vietas. Attieksmē pret patriotiem, kas cīnījās pret nacistu okupācijas varu Luksemburgā un Latvijā, okupantu rīcībā saskatāma līdzība, par pretošanos draudēja cietums un nāve, bet attieksme pret ebrejiem bijusi atšķirīga. Luksemburgas teritorijā ebrejiem laikā, kad Latvijas ebreji provincēs jau bija iznīcināti, bija iespējams emigrēt caur Portugāli uz ārzemēm, kur nacistu vara nepletās. Tie ebreji, kas neaizbrauca, tika deportēti un nogalināti Polijā – Aušvicas nometnē. Arī Luksemburgas iedzīvotājiem bija jādien vācu armijā, vienīgā atšķirība bija tā, ka Vācija Luksemburgu anektēja un uzskatīja luksemburgiešus par āriešu rasei piederīgiem, par vāciešiem, kas atbrīvoti no franču ietekmes. Liktenis dažam labam luksemburgietim kara laikā lika dienēt arī Latvijā.
Luksemburga – konstitucionālā monarhija, maza valsts, bet ar lielu cieņu pret katru tās pilsoni. Pētot savu vēsturi, viņi ir tikuši pāri dažādu svešu varu ietekmei pār savu pagātnes vērtējumu. Redzējām, ka vēstures pētīšanas galvenais mērķis nav atrast kādu, ko sodīt, bet gan – lai vēstures negatīvās mācības neatkārtotos. Luksemburgas centrā ir sava veida brīvības piemineklis, kas savulaik celts, lai pieminētu luksemburgiešus, kas cīnījās pret vācu karaspēku franču armijas rindās Pirmā pasaules karā. Tagad pie pieminekļa ir uzraksts, kas liek atcerēties arī tos luksemburgiešus, kas karojuši Otrajā pasaules karā gan vācu, gan pretnacistu koalīcijas karaspēka rindās, un pat piecdesmitajos gados divus Korejas karā nokļuvušos tautiešus. Varēja just, ka uzsvērta valsts neatkarība un atbildība par tās pilsoņiem. Indivīds bieži vien savā izvēlē bija ierobežots un nevarēja izvēlēties, kā rīkoties, ja viņa valsts bija okupēta.
Mūs ļoti interesēja Luksemburga kā maza valsts. Konstitucionālā monarhija un tās lielhercogs Henrijs ir valsts vēsturiskā seja. Vara pieder 60 deputātiem, valstī liela ietekme ir katoļu baznīcai. Līdzās 440 tūkstošiem pilsoņu tur mīt arī apmēram 165 tūkstoši ārzemnieku. Galvaspilsētā ir 80 tūkstoši iedzīvotāju. Parasti luksemburgieši prot trīs valodas – savu luksemburgiešu, franču, vācu, kaut skolās mācības ir tikai vācu un franču valodā. Franču ietekme ir lielāka, pašlaik notiek diskusijas, lai atteiktos no mācībām vācu valodā un pārietu pilnībā uz franču valodu. Luksemburgieši lepojas ar savu seno vēsturi, un tā pilsētai sākās ar Jūlija Cēzara romiešu leģioniem. Pilis, villas, cietokšņi, Eiropas Savienības aizsākumi un mūsdienās topošie eirobirokrātu kvartāli ir tas, ko rāda viesiem. Ne mirkli nejutām uztraukumu par savas kā mazas tautas kultūras iznīkšanas problēmām, jo luksemburgieši par to rūpējas.
Šķiroties abām pusēm bija skaidrs, ka sadarbība turpināsies un tajā iesaistīsies ne tikai politiskā vara, bet jau skolotāji un skolēni dažādu projektu veidā.
