1920. gada augustā padomju valdība oficiāli atzina Latvijas valsts suverenitāti, atsacīdamās uz visiem laikiem (tā teikts līgumā) no visām tiesībām, kas piederēja bijušajai Krievijas impērijai uz Latvijas zemi un tautu.
1920. gada augustā padomju valdība oficiāli atzina Latvijas valsts suverenitāti, atsacīdamās uz visiem laikiem (tā teikts līgumā) no visām tiesībām, kas piederēja bijušajai Krievijas impērijai uz Latvijas zemi un tautu.
Valsts suverenitātes un robežas neaizskaramības garantēšanai Latvijas valdība 1932. gada 5. februārī ar Padomju Savienību parakstīja neuzbrukšanas līgumu ar termiņa pagarinājumu līdz 1946. gadam.
Latvijas kā neatkarīgas valsts tālāko attīstību pārtrauca 1939. gada 23. augustā noslēgtais (uz Staļina ierosinājuma pamata) Molotova – Ribentropa pakts, kuram pievienotajos slepenajos protokolos bija noteikta ietekmes joslu sadale Austrumeiropā. Somija, Igaunija un Latvija tika PSRS, bet Lietuva – Vācijai. Vēlāk papildu slepenajā protokolā arī Lietuva tika atdota PSRS. Šie slepenie protokoli par Baltijas valstu sadalīšanu iespaidu sfērās kļuva zināmi Nirnbergas kara noziedznieku tiesas procesa laikā. Latvijas valdība par tiem gan zināja jau toreiz. To apliecina arī Dr.E.Krieviņš savā grāmatā «Viņas dienas» un Latvijas valdības toreizējā rīcība. 1939. gada oktobrī uz Vāciju sāka repatriēt baltvāciešus. Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis toreiz Rīgas radiofonā niknā balsī uzsauca: «Lai brauc uz neatgriešanos.»
1939. gada 5. oktobrī Latvija noslēdza ar PSRS draudzības un savstarpējas palīdzības līgumu uz 10 gadiem. Ar to PSRS ieguva tiesības Latvijā ierīkot karabāzes un militārus atbalsta punktus, izvietojot tajos līdz 30 000 karavīru lielu karaspēku. Vēlāk karavīru skaits tika palielināts līdz
200 000, kas veidoja 12 divīziju. Vēl Latvijā tika izvietotas piecas tanku brigādes un ap 500 kaujas un transporta lidmašīnu, kā arī daudzi kara flotes kuģi un zemūdenes Liepājas jūras kara flotes bāzē, kas tolaik bija vislielākā PSRS jūras kara flotes bāze Baltijas jūrā.
Bet Latvijas armijā toreiz skaitījās ap 22 000 karavīru. Valsts prezidents Kārlis Ulmanis un ārlietu ministrs Vilhelms Munters, noslēdzot 1939. gada 5. oktobrī draudzības līgumu ar PSRS, nenojauta, ka reizē ar to tika parakstīts nāves spriedums Latvijai.
1940. gada 15. jūnijā Rīgas raidītājs paziņoja, ka Sarkanā armija, laužot ar Baltijas valstīm visus noslēgtos līgumus un ignorējot to neitralitāti, pārgājusi robežu. Sarkanās armijas motorizētās vienības 15. jūnijā iebruka Lietuvā, bet 17. jūnijā sākās Latvijas okupācija. Pa Jelgavas – Meitenes šoseju no Lietuvas caur Jelgavu un no Liepājas (tur bija ierīkota liela Sarkanās armijas bāze) Rīgas virzienā nepārtraukti pārvietojās tanki un cita militārā tehnika. Latvija tika okupēta vienā dienā bez neviena šāviena. Tā zaudēja savu valstiskumu un neatkarību, jo valsts armijai pretoties bija liegts.
Sabiedroto garantijas neglāba arī Poliju. Polijas armija, kas izmisīgi cīnījās, tika sagrauta divās nedēļās, un tās teritorija 1939. gada 28. septembrī tika sadalīta starp Vāciju un PSRS. Neilgi pēc tam Katiņas mežā Baltkrievijā komunisti nošāva ap 5000 poļu virsnieku.
Par šo masveida slepkavību Krievijas prezidents B.Jeļcins Polijas tautai izteicis nožēlu un atvainojies. Bet Latvijas tautai par tās armijas virsnieku nonāvēšanu?
Eiropā Otrais pasaules karš aptvēra arvien vairāk teritoriju un nebija vairs iespēju to apturēt. Daudzas valstis un tautas kļuva par kara katastrofas, tautu iznīcināšanas, deportāciju un genocīda upuriem. Šī traģēdija nepagāja garām arī Baltijas valstīm un to tautām un turpinājās vēl 50 gadu pēc Otrā pasaules kara.
Tagad mēs atkal esam neatkarīgi, bet ilgajos okupācijas gados fiziski iznīcināti, morāli un garīgi sakropļoti. Bet mums jābūt stipriem savā garā un uzticīgiem Latvijai un savai tautai, lai tā būtu brīva, neatkarīga un noteicēja savā zemē. Citas iespējas mums vienkārši nav.
