Nesen sociālajos tīklos parādījās patriotisks aicinājums, iepērkoties veikalos, grozā ieslidināt kādu Latvijā ražotu šprotu bundžu. Kaut nu jau vairākus gadus tautsaimniecības radītāji lēnām kāpuši uz augšu un arī dzimst vairāk bērnu, skaidrs, ka riskantais Krievijas tirgus var iegriezt uzņēmumiem, kas eksportē uz austrumiem. Apjautājos uztura zinātnieku autoritātei jelgavniecei Lolitai Nemainei. Viņa piekrita, ka, ņemot paraugu no japāņiem, latvieši tiešām varētu zivis ēst krietni vairāk. Tomēr ar šprotēm esot jābūt uzmanīgiem. Krievu eksperti tomēr tā pa tukšo par benzopirēna lielo daudzumu neaizrādot. Atvērt kādu bundžu vairāk droši vien varot, bet šprotes ēst rītā, vakarā, viņasprāt, diez vai būtu prātīgi. Grūtības cilvēku rūdot, un krīze dodot jaunas iespējas. Viegli pateikt, grūti izdarīt, tomēr pieņemsim, ka pirmais bija vārds un šprotu ražotāji un citi problēmās nonākušie atradīs jaunas attīstības iespējas.
Kad pārdomāju, kādam vajadzētu būt patriotam, atceros mongoļus. Maza tautiņa starp lielajām Ķīnas un Krievijas impērijām. Vienoti, drosmīgi. Pirms gadiem viņu bija ap pusotra miljona, tagad jau tuvojas trim. Lai arī nabadzība tur ir liela, viņi aug dzīvajā spēkā.
Pēterburgas universitātes etnosu pētnieks Ļevs Gumiļovs atšķirībā no padomju laikā pieņemtā uzskata, ka Krievija cieta no mongoļu jūga, atzina, ka tieši kareivīgie mongoļi gan krieviem, gan Eiropas tautām vairākus gadsimtus līdzēja saglabāt savu nacionālo identitāti. Proti, viņu dēļ ķīniešiem bija traucēts ceļš uz rietumiem, pāri pašu būvētajam lielajam mūrim vairākus gadu simtus pāri taču negāja. Kā vēsta informācija Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras mājas lapā, jūnijā Valsts prezidents Andris Bērziņš kopā ar uzņēmējiem plāno doties uz šo zemi. ◆
