«Latvenergo» DET Jelgavas tīklu rajona vadītājs Aigars Grīnofs atnāca uz «Zemgales Ziņu» redakciju, lai izteiktu savu viedokli par izskanējušiem pārmetumiem, ka «Latvenergo» – monopolists –, zina tikai, kā iekasēt naudu, nemaz nedomājot.
«Latvenergo» DET Jelgavas tīklu rajona vadītājs Aigars Grīnofs atnāca uz «Zemgales Ziņu» redakciju, lai izteiktu savu viedokli par izskanējušiem pārmetumiem, ka «Latvenergo» – monopolists –, zina tikai, kā iekasēt naudu, nemaz nedomājot, ka vairums cilvēku nespēj samaksāt.
Lūk, vēl iecerējuši elektrību daudzdzīvokļu namu kāpņu telpās un liftos atslēgt!
«Ziņas» jau rakstīja, ka pēc Jelgavas Domes, DET Jelgavas tīklu rajona un Nekustamā īpašuma pārvaldes (NĪP) sarunām šāds paziņojums tika atsaukts. Vēl vairāk – DET Jelgavas tīklu rajona vadītājs A.Grīnofs redakcijai pavēstīja, ka īstenībā pie tik skarbiem paņēmieniem viņi negatavojas ķerties, taču, ja parādi netiks samaksāti, draudi tiks izpildīti. Šāda ziņa varētu nomierināt daudzdzīvokļu māju godīgos maksātājus, taču, šķiet, ka ne viss ticis izrunāts parādnieka (NĪP) un kreditora (DET Jelgavas tīklu rajons) vadītāju vidū.
Iepazīstinām lasītājus ar A.Grīnofa viedokli.
– Mēs, elektrības ražotāji un tirgotāji, esam ieinteresēti savu preci pārdot, nevis kādam kaut ko nedot. Tā ir ekonomikas loģika, tāpēc ir neizprotami, ka kāds var tērēt, bet par to nemaksāt, šajā gadījuma tas ir NĪP, kas nenorēķinās par patērēto elektroenerģiju. Līgumu par komunālo elektrību esam noslēguši ar NĪP, kas kaut kādā mērā arī ir monopolists, jo ēkas ir tās pārvaldē un iedzīvotāji par elektrību maksā tai. Ja NĪP ir problēmas, tad pašai tās arī jārisina, nevis jāuzveļ citiem.
Mēs šīs problēmas saprotam, jo arī mums ir līguma saistības ar iedzīvotājiem, tajā skaitā ar trūcīgajiem. Atšķirība ir viena: NĪP «jācīnās» ar 15 tūkstošiem patērētāju, mums noslēgti līgumi ar 44 tūkstošiem juridisko un fizisko personu.
Tas nav kā veikalā, kur maizīti nopērc. Mēs to «maizīti» iedodam, pēc tam prasām samaksu, tajā skaitā arī no NĪP. Elektroenerģijas cenu nosaka Cenu regulēšanas padome. Iedzīvotāju komforts ir NĪP pārziņā. Viņu uzdevums ir raudzīties, vai elektrība mājā vajadzīga, vai ne. Katra ēka ir uzskaitē. Vai NĪP ir papētījis, kāpēc vienā mājā dzīvokļa iemītniekiem par elektrību koplietošanas telpās jāmaksā piecdesmit santīmu, bet citā divi lati un pat vairāk? Gribētu, lai visi zina, ka šo starpību nenosaka elektrības piegādātājs. Šeit savu darbu nepadara NĪP. Viņi nevēlas redzēt, ka elektrība tiek zagta.
Tāpēc ir arī lielāka samaksa – kādam tiek atļauts dzīvot uz citu rēķina, jo kāpņu apgaismošanai domāto elektroenerģiju iedzīvotāji izmanto dzīvokļos, un «tā ir iekšā» šajos nesamaksātajos septiņos tūkstošos latu. Pensionāri par savu tēriņu norēķinās «kapeiku kapeikā», bet tas, kas trūkumu necieš, nereti izvairās maksāt, jo uzskata: man tāpat neko neizdarīs.
Ko NĪP ir veicis, lai samazinātu patēriņu? Ja par to kāds rūpētos, problēma nepastāvētu.
DET Jelgavas tīklu rajons dzīvojamās mājās ir ieguldījis savus līdzekļus: sakārtoti elektrības ievadi, nodrošināta elektrības piegāde dzīvokļos. Šī nauda mums nenāks atpakaļ. Patiesībā līdzekļi jāiegulda mūsu iekārtās, līniju un kabeļu atjaunošanā pilsētā. Mūsu darbs ir elektroenerģijas tirgošana, tas ir, pievadīt mājai enerģiju. Komunālās elektrības vadi ir NĪP pārziņā.
Zemgales Televīzijā kādā intervijā NĪP direktors E.Putnieka kungs pateica, ka mēs esot monopolisti. Jā, tas ir dabīgais monopols. Mēs nodrošinām ar elektrību arī tos cilvēkus, kas dzīvo laukos, viensētās, kur līnijas pašizmaksa ir nesalīdzināmi lielāka par patērētās elektrības daudzumu. Diemžēl nav ekonomiski remontēt garas līnijas, ja darbi izmaksā tūkstošus un naudu nav reāli atpelnīt. Tad iznāk tā: pērc par latu, pārdod par santīmu. Vai kādu privāto struktūru interesē, ka cilvēkam kaut ko vajag? To interesē tikai peļņa, un tas ir ekonomikas pamatprincips. Mēs tā nerīkojamies. Gan mežsargu mājām, kas ir dziļi mežā, gan viensētām līnijas, kas savu laiku nokalpojušas, ir ar veciem stabiem, tiek nomainītas. Viens stabs maksā četrdesmit latu, klāt nāk vēl tā transportēšanas summa. Izmaksas ir lielas, bet mēs to nedeklarējam.
Atšķirība ir tā, ka esam valsts monopols, kura peļņu neviens nevar paņemt sev. Mums sava saimnieciskā darbība ir jāpierāda. Ceļas degvielas cenas, līdz ar to palielinās ekspluatācijas izdevumi. Par tarifiem lemj Elektroapgādes regulēšanas padome.
NIP parāds bija vairāk nekā septiņi tūkstoši latu par trim mēnešiem. Tagad noslēdzies otrais ceturksnis, un parāds jau ir 17021 lats.
Ja ir problēmas, nekad neesam atteikuši palīdzību, jo tā ir mūsu kopīgā lieta. Svarīgi, lai par patērēto tiktu samaksāts, nevis tas «izkūpētu gaisā». Jau kopš gada sākuma šis jautājums netiek risināts. Cik parāds var augt?
Uzskatu, ka tā ir valstiska problēma. Būtiskākais nav konkrētā parāda summa septiņi vai septiņpadsmit tūkstošu latu, tā nav grandioza, galvenais ir tas, ka šis parāds nav individuālā sektora, bet visas pilsētas parāds. Taču tā negrib šo problēmu risināt.
