Līdz janvāra sākumam Jelgavas Mākslas skolā skatāma ļoti neparasta izstāde, kurā redzami tikai četri darbi – liela formāta grīdas vāzes. To autors ir Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas katedras vadītājs profesors Dainis Lesiņš.Keramika bieži vien asociējas ar utilitārām, ikdienā lietojamām lietām – krūzēm, vāzēm un citiem traukiem –, tiesa gan, ar tikpat bieži daiļām formām, klātām krāsainām glazūrām un tautiskiem rakstiem. Taču kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem, septiņdesmitajiem gadiem Pēteris Martinsons, Izabella Krolle, Violeta Jātniece, Skaidrīte Cuhovska un citi keramiķi pierādījuši, ka mālā vai šamotā darinātie darbi var būt dekoratīvi, izliekami interjeros vai dārzos kā tēlniecības darbi (nedrīkst aizmirst arī jelgavniekus Georgu Svikuli, Mārīti un Aleksandru Djačenko, kuri savā daiļradē izvairās no sadzīviskās pielietojamības). Liekas, ka mūsu viesis ir labāko latviešu profesionālās keramikas tradīciju turpinātājs un pilnveidotājs.Šī izstāde pierāda to, ka darbu skaitam nav nozīmes, bet gan svarīgs to iekšējais spēks, autora talantīgums, asociācijas un emocijas, kādas tie izraisa skatītājā.D.Lesiņa keramika piesaista ar formu šķietamo vienkāršību, silueta izteiksmīgumu, monumentālismu un vienreizīgumu. Tā liek atcerēties sengrieķu vāžu formas pilnību, ēģiptiešu pasaules vienotības un lieluma apzināšanos, to pirmatnējo spēku, kas dveš no dabas mistiskās varenības, ja skaties bezgalplašajā jūrā vai kalnu grēdu grandiozitātē. Katram radīsies atšķirīgas asociācijas, taču nevar noliegt D.Lesiņa keramikas darbu viengabalainību. Ļoti būtiska ir arī virsmas apdare, ko veido zigzagi, viļņojumi, to ritmi. Arī tie vēsta par arhaisku vai dievišķu spēku. Latvijas Mākslas akadēmijas profesors D.Lesiņš kā mūsu Mākslas skolas audzēkņus, tā visus jelgavniekus – mākslas mīļotājus aplaimojis ar tik netveramām domām piesātinātu, enerģētisku un estētisku keramiku. Gribas teikt, dižu keramiku.
