Nikolajs Berdjajevs apcerējumā «Par mūsdienu pasaules garīgo stāvokli» runā par cilvēka esamības «pāreju no organisma uz organizāciju».
Nikolajs Berdjajevs apcerējumā «Par mūsdienu pasaules garīgo stāvokli» runā par cilvēka esamības «pāreju no organisma uz organizāciju». Krievu domātājs viens no pirmajiem pamanīja, ka «cilvēks ir noguris no sevis, no cilvēka, netic vairs cilvēkam un grib balstīties uz pārcilvēcisko». Taču pārcilvēciskais mūsdienu pasaulē nav vis no sengrieķu ideju pasaules atsauktais Nīčes pārcilvēks, kuram it kā būtu lemts lietu kārtību noorganizēt tā, ka cilvēciskais gūst virsroku pār lopisko, bet gan tehnika.
Tā, protams, nav tosteri vai mikseri. Pat ne veco birokrātu pirtis un limuzīni, bet gan veids, kā tiek «organizēta» pārliecība par visādu «pārcilvēku» esamību. Tikai ne jau apcerēs vai filosofiskos traktātos, bet gan «pa taisno» – publiski, no tribīnes, kur dažiem, tāpat kā varas kuluāros, ir atļauts viss. No tā savukārt izriet, ka tāds un tāds, kas nav pārcilvēks, tādā un tādā organizācijā ir vismaz blēdis, ja ne pedofils. Tātad zemcilvēks – Ādamsona pedofils, Leiškalna mudaks.
Tālāk iznāk, ka valsts ir nevis līdztiesīgu, brīvu un atbildīgu pilsoņu kopums (organisms), bet sirreāla organizācija, kuru «menedžē» pārcilvēki. Tās tēls ir vai nu monstrs, vai pirmdzimtais haoss, kas tā vien gaida Visuvarenā ierašanos.
Galvenais, lai rodas pārliecība, ka tas tā tiešām ir, turklāt dabiski, tātad neglābjami. Gan jau mierinājumam atleks kāda iz pesimismā krituša ideālisma patapināta doma. Jo raugi, no paradīzes krīt eņģeļi un «pasaules esamības būtība ir rūpe». Par sevi? Pasarg’, Dievs!
Arī tehnika radusies no ģeniālām idejām, taču tā ir tāda, kas, kā Berdjajevam šķiet, «var sekmēt gara atbrīvošanos no saaugšanas ar materiāli organisko dzīvi», pat «apgarotības rašanos».
Masu apvārdošanas tehnika ir pavisam citāds svešķermenis lietu dabiskajā kārtībā, kurā cilvēks par spīti savai organizētībai jūtas lieks. Taču ne tādēļ, ka noguris no pārcilvēciskajām idejām. Arī ne gluži tādēļ, ka negrib un nespēj dzīvot kā mežonis, bet gan tādēļ, ka pa īstam neprot palikt dabas organisms, proti, cilvēks.
