Mūsu valsts salīdzinoši mežonīgā daba ļāvusi vīngliemežiem šeit saglabāties savvaļā, turklāt siltās dienas un mitrās naktis vasarā un sniegotās ziemas šiem dzīvniekiem ir kā idille, lai gadu no gada turpinātu vairoties. Pērn Latvijā bija ļauts nolasīt 200 tūkstošus tonnu gliemežu, kas, pārstrādāti Lietuvā, pēc tam nonāk pie gardēžiem Francijā un citās Eiropas dienvidu valstīs. Taču pēdējos gados tie arī pie mums iet mazumā, un patlaban vienīgais sertificētais gliemežu eksperts un SIA «Escargot» saimnieks Imants Vītoliņš mudina lauciniekus pievērsties mazo vēderkāju audzēšanai. Būs pārstrāde arī pie mumsAr vīngliemežu audzēšanu I.Vītoliņš sāka nodarboties pirms trim gadiem, kad pirmoreiz ar šo nozari iepazinās Lietuvā. Vēlāk pieredzi smēlies Polijā un Itālijā, kur gan audzē nevis parka jeb īstos vīngliemežus, bet sugas brāļus ar plānāku čaumalu. Francijā beidzis gliemežu audzēšanas skolu. «Vīngliemežu Latvijā ir visvairāk, te tiem palīdzējusi saglabāties mežonīgā daba,» stāsta I.Vītoliņš. Lietuvā, kur veiksmīgi darbojas četri vīngliemežu pārstrādes cehi, savvaļā vēderkāju skaits ievērojami samazinājies, tādēļ kaimiņos nu jau sesto gadu tos audzē mākslīgajā vidē. I.Vītoliņš veido savu pārstrādes cehu Latvijā, tādēļ šoziem viņš rīko seminārus par vīngliemežu audzēšanu. Pērn nolasīts Daugavas krastsVīngliemežu nolasīšana savvaļā Latvijā nav nekāds jaunums. Jau pagājušā gadsimta 70. gados patērētāju biedrība organizējusi šo vēderkāju vākšanu, pēc tam tos eksportējot. Kopš tā laika, kad gliemežus lasīja pie Staburaga Daugavas krastā, nav mainījies to izplatības areāls – visvairāk to esot šīs upes kreisajā krastā.Tur gliemežus Malakologu biedrība ļāva vākt arī pērnvasar, kad divām vietējām firmām bija dota kvota divu mēnešu laikā iepirkt 200 tūkstošus tonnu. «Gribu, lai Eiropā ieejam ar apjomu, bet mūsu savvaļā augošajam vīngliemezim ir gaļas kvalitātes problēmas,» stāsta I.Vītoliņš un uzskaita iemeslus, kādēļ vērts pievērsties gliemežu audzēšanai. Piemēram, Vācijā savvaļā tos vairs neļauj vākt, drīz tāda kārtība sagaidot arī mūsu valsti. Ieveda mūki gavēņa laika maltīteiPirms gada gliemežu audzēšanai pievērsās arī Bauskas puses saimniecības «Bērzkalni-mazie» pārvaldniece Sanita Rupkus, kas pārdesmit interesentiem no Jelgavas stāstīja par vēderkāju audzēšanas noslēpumiem. Izrādās, parka jeb īstie vīngliemeži Latvijas teritorijā nonākuši ap 15. – 16. gadsimtu, kad tos ieveda katoļu mūki. Viņi gliemežus izlaida klosteru parkos, lai vairojas un ir laba maltīte ar augstu olbaltumvielu saturu gavēņa laikā. Viņa smej, ka vīngliemezim ar vīnu nav nekāda sakara, bet tiem, kas ir vīna cienītāji, garšo gliemeži, tādēļ tie tikuši pie šāda nosaukuma. Iepazīstinot ar gliemežu bioloģiju, S.Rupkus stāsta, ka šie dzīvnieki redz tikai divu centimetru tālumā, tāpēc spēj izšķirt vien kontūras – gaišs un tumšs. Galvenais palīgs gliemežiem ir taustekļi, ar ko tie jūt garšu un smaržu. Labi attīstīta pēda, ar ko vienas nakts laikā dzīvnieks spēj noiet pat 30 metru. «Nav nekādi lēnie, man saimniecībā katrs rīts sākās, tos vispirms divas trīs stundas lasot ap aplokiem,» viņa neslēpj, ka nereti gliemeži mēdz arī izbēgt. Sevišķi vēderkāju maņas iekārojot mežu un rapšu laukus, tāpēc, ja tie ir saimniecības tuvumā, gliemeži par visām varītēm centīsies turp nokļūt. «Sauso rapšu zaru kaudzes tiem vasarā bija kā medus maize, tur viņi salīda bariem un ar savām mutītēm, kas veidotas kā tādas rīvītes, izlobīja pākstis un apēda sēkliņas.»Francūži kāri pēc čaulāmLatvijas vidē augušo vīngliemežu trumpis ir stingrā čaula, kas spējot izturēt pat desmit kilogramu spiedienu. «Es pa aploku gāju ar savu 70 kilogramu svaru un gliemežus nesaspiedu,» smej S.Rupkus, nopietni piebilstot, ka čaula gliemežiem kalpo kā galvenais sargs pret kaitniekiem – pelēm, žurkām, putniem. Kā gliemezis sajūt ienaidnieku, tā momentā nozūd mājā un nelien laukā. Francūži un citi eiropieši pamanījuši, ka Latvijā augušo gliemežu mājiņas ir izturīgas, tāpēc S.Rupkus aicina audzētājus – pat, ja pavasarī aplokos daļa vēderkāju aizgājuši bojā, to čaulas nevajadzētu iznīcināt. Par kilogramu mājiņu varot dabūt piecus eiro. Eiropieši tās izmanto gliemežu pagatavošanai – ieliek čaulā gaļu un vāra, cietais ietvars nesajūkot karstajā ūdenī un ir izturīgs, galdā likts.Pēc čaulas krāsas un izmēriem varot noteikt, cik gliemezis vecs. Līdzīgi kā cilvēki arī vēderkāji nosirmo – jaunībā tumši brūno čaulu uz vecumu nomaina gandrīz balta. Izšķiļoties mazajam gliemezītim čaulai ir divi vijumi, bet katru gadu vidēji pa vienam nāk klāt. Oliņu kaviārsGliemežiem vislabāk patīk trūdvielām bagāta, irdena augsne, kurā tie var ierakties uz nakti, kad jādēj oliņas vai jāgatavojas ziemošanai. S.Rupkus atklāj, ka viņas saimniecībā mālsmilts augsnes pirms gliemežu ieviešanas nav pietiekami sagatavotas. Trīs gadus tajās audzis āboliņš, augsne sablīvējusies, tāpēc rudenī, kad kļuva auksts, gliemeži nespēja tajā ierakties. Tad nu saimniece šos salasījusi maisos un pārziemot ienesusi pagrabā. Kad siltie pavasara vakari jau tuvojas rietam, ap pulksten 19, 20 gliemeži mostas nakts dzīvei un pamet slēpņus. Drīz vien maņas rosina gliemezi atrast draudzeni vai draugu. Vīngliemeži ir hermofrodīti, kas līdz pat mīlas rotaļas sākumam nemaz nezina, vai izpriecu laikā būs mātīte vai tēviņš. Tad nu aktīvākais no pāra ieņem vīrišķo lomu, un pusotru stundu ilgst pārošanās process, salīpot kopā ar kājām. Pēc tam abi atkal kļūst par svešiniekiem un katrs dodas savā virzienā, neliekoties viens par otru ne zinis. Mātīte pēc laika veido ligzdu, ieurbjas gandrīz sprīdi dziļi, pa gremošanas traktu augsni izvada virszemē un no gļotām iekārto ligzdu, kur iedēj 30 – 60 oliņu. Tās izskatās pēc puscaurspīdīgām mazām un baltām pērlītēm. Izrādās, šīs oliņas ir īsts dārgums, no kā francūži gatavo gliemežu kaviāru. Oliņu kilograma cena – 2500 eiro, jo tās esot veselīgākas par zivju ikriem.Līdz rudenim mazo gliemezēnu čaulas diametrs sasniedz aptuveni centimetru. Visu vasaru vēderkāji pavada barojoties, lielāko aktivitāti sasniedzot ap pulksten diviem naktī, kad vismazāk apdraud dabīgie ienaidnieki un kad visvairāk rasas. Ap septiņiem no rīta gliemeži atkal nozūd slēpņos, bet par to nakts rosību nodevīgi liecina vien gļotu atstātās perlamutra sliedes. Rudenī, kad gaiss atdziest līdz plus 11 grādiem, gliemeži sameklē ziemošanas vietas, ielien līdz 30 centimetru dziļumam augsnē, kur pavada visu auksto laiku.Par retajiem aicina ziņotPārsvarā vīngliemežu čaulas vītne ir vērsta uz labo pusi, taču gadās arī izcili reti eksemplāri, kad vijums veidojas uz kreiso pusi. Par tādiem atradēji aicināti ziņot LU Zooloģijas muzejam pa tālruni 67034881.
Uzziņai Pašlaik Latvijā reģistrētas 23 gliemežu audzētavas Par kilogramu pērn uzpircēji no Lietuvas maksāja 45 santīmus Par Latvijā izaudzētiem pirmās kategorijas gliemežiem ar kvalitatīvu baltu gaļu francūži būtu gatavi maksāt trīs eiro kilogramā, vācieši iepērk par vēl augstāku cenu Pavasarī aplokā salasīti savvaļas gliemeži, piebaroti vasaras garumā, rudenī jau nododami pārstrādei No oliņām pavasarī izšķīlušies gliemezīši pārstrādei nododami pēc ziemas nākamajā rudenī No pavasarī aplokos ieliktiem 100 kilogramiem gliemežu pēc gada izaug 1,5 tonnas vēderkāju To audzēšanas bilance ir pozitīva – no ieguldītiem 500 – 700 latiem pēc gada var dabūt līdz 6000 latu.
