Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā Latvijā ir 136 muižas apbūves.
Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā Latvijā ir 136 muižas apbūves. Arī Jelgavas rajonā gan vēstures pētnieki, gan tūristi var apskatīt šo cilvēka garīgās darbības liecību materiālā formā. Jelgavas rajona 18 muižu apbūves ir dažādā stāvoklī – gan tūristu iecienītas kā, piemēram, Blankenfeldes muiža, gan savu atdzimšanu tikai gaidošas, gan apdraudētu kultūras pieminekļu statusā iekļautas kā Bramberģes muižas apbūve. Jelgavas novada tūrisma attīstības apvienības priekšsēdētājs Jānis Skulte atzīmē, ka visas muižu apbūves nemaz nevar piedāvāt tūristiem apskatei, daļa muižu ir interesanta tikai kā vēstures objekti.
Liekas, ka tūrisma sezona beigusies un muižās iestājies miers un klusums. Bet tā nav. Citā rit ikdienas dzīve, citā turpinās atjaunošanas un restaurācijas darbi. Arī pieeja tūristiem nav liegta. Varbūt, to ņemot vērā, ir īstais laiks padomāt, kur, piemēram, svinēt Ziemassvētkus.
Tagadējiem muižu īpašniekiem un apsaimniekotājiem droši vien gandarījumu dod ieguldītais darbs un sakoptā vide, jo kultūras pieminekļa uzturēšanu un restaurāciju veic īpašnieks par saviem līdzekļiem. Tomēr atsevišķos gadījumos iespējams pretendēt uz atbalstu no valsts budžeta.
Īpašniekiem, lai sāktu darbus, kas saistīti ar kultūras pieminekļa izpēti, konservāciju, restaurāciju un remontu, jāsaņem Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) atļauja un darbi jāveic inspekcijas kontrolē, stāsta VKPAI Jelgavas rajona galvenā inspektore Maija Irbīte. Svarīgi ir saglabāt vēsturiskās interjera detaļas, muižu parku un dārzu vēsturiskos stādījumus. Atjaunojot parkus, obligāta būtu speciālista konsultācija.
Jānis Skulte un VKPAI inspektores Maija Irbīte un Gunta Skulte brauc apskatīt Jelgavas rajona muižu stāvokli. Man ir izdevība piebiedroties un dalīties ar lasītājiem informācijā un redzētajā par to, kas notiek dažās Jelgavas rajona muižās: Zaļajā, Blankenfeldes un Vircavā. Katra no tām ir atšķirīgā situācijā.
Skola pilī
Nedaudz vēstures
Zaļā muiža bija hercoga domēne jau kopš Gotharda Ketlera laikiem un galvenokārt tika izmantota kā medību vieta. Jauno, tagad redzamo pili cēla pēc hercoga Ernsta Johana Bīrona rīkojuma no 1768. gada līdz 1775. gadam vēlā baroka stilā. Arī E.J.Bīronam un viņa dēlam Pēterim muiža bija iemīļota medību rezidence.
Pils arhitektoniskais risinājums liecinot gan par arhitekta Frančesko Bartolomeo Rastrelli, gan Severina Jensena radošo rokrakstu. Domājams, ka F.B.Rastrelli izstrādāto projektu realizēja S.Jensens, ieviešot savas korekcijas. Muižas apbūves kompleksā ietilpa arī saimniecības ēkas ar dažādu stilu iezīmēm un ainavu parks. Kopš 1920. gada pils kalpo izglītības iestāžu vajadzībām.
Pašreizējie saimnieki
Tagad pili apsaimnieko Zaļenieku arodvidusskola. Vērojot pils stāvokli, VKPAI Jelgavas rajona galvenā inspektore M.Irbīte atzinīgi novērtē skolas direktora Jura Cīruļa sapratni un saudzīgo attieksmi pret kultūrvēsturisko mantojumu, kā arī to, ka bez lielu līdzekļu piesaistes tiek gādāts, lai vērtības saglabātos. Arī apkārtni skola kopj saviem spēkiem.
Zaļenieku pils ievērojama ar to, ka tās fasāde laika gaitā nav mainīta. Tagad tā pārklāta ar jaunu krāsu. Kā paskaidro M.Irbīte, tā gatavota uz kaļķa krīta bāzes un ir piemērota vecajiem pils mūriem, kas nesadzīvo ar modernajām krāsām.
Skolas metodiķe un muzeja vadītāja Valija Barkovska stāsta, ka ar pils vēsturi, atjaunošanu, tūrismu saistītais darbs pašlaik vairāk balstās uz entuziasmu un tiek veikts brīvajā laikā. Lai gan pils un apkārtne kopumā ir vērotāja skatam tīkama, V.Barkovska teic, ka daudz kas vēl darāms. Jāatjauno muižas parks, kas aizņem 27,7 hektārus, jāattīra dīķis, jārestaurē pils interjera elementi. Arī runājot par parka atjaunošanu, jūtama apsaimniekotāju izpratne, ka šo darbu nevar veikt bez konsultācijas ar speciālistiem. Uz jautājumu par finansu līdzekļiem V.Barkovska atbild, ka Zemkopības ministrija piedāvā iespēju veidot projektus naudas piesaistei.
Kas sagaida tūristus
Lai gan nav plašas informācijas par Zaļās muižas pils pieejamību tūristiem, šā gada vasarā to apmeklējuši aptuveni 300 interesenti. Apskatāms arī muzejs, kurā iespējams iepazīties gan ar skolas, gan pils vēsturi. Tūristi var palikt pa nakti, ieturēt maltīti. Pils telpas iespējams iznomāt dažādu pasākumu rīkošanai.
Nākamgad tiek plānots piedalīties akcijā «Apceļosim Latvijas pilis un muižas», ja vien būs iespējams atrisināt jautājumu par darbinieka amata vietu, lai interesentus varētu uzņemt arī sestdienās un svētdienās. V.Barkovska stāsta, ka skola ir iesaistījusies projektā «Latvijas skolas muižās un pilīs», kuru realizē Rīgas skolēnu pils.
Vērotāja piezīmes
Pilī kādam būs interesanti lūkot gadsimtu un stilu iezīmju atstātās pēdas, bet var arī vienkārši, par precīzu tapšanas laiku un pareiziem interjera elementu nosaukumiem īpaši nedomājot, baudīt senatnes elpu, pārlaižot skatu griestu velvēm, kāpjot pa kāpnēm ar barokāliem margu balustriem un atļaujoties noglāstīt jaunrokoko stila marmora kamīna virsmu. Varbūt citur šis rotaļīgi elegantais kamīns būtu norobežots no pārlieku uzmācīgiem īstu lietu un senatnes mīlētājiem un tā mieru uzraudzītu kāda muzeja darbiniece. Šajā pilī kamīns turpina dzīvot un saglabājušies griestu gleznojumi gaida savu restaurāciju, mierīgi noraugoties uz cilvēkiem, kuriem tur rit ikdienas gaitas. Veco mūru pamatīgums un seno meistaru ieguldītais darbs pārvarējis arī dažiem skolas audzēkņiem kādreiz novēroto tieksmi atstāt grafiskas pēdas uz sienām. Kā zināms, vide veido cilvēku. Cilvēku veido arī attieksme pret vidi, kurā viņš uzturas.
Muiža, kurā strādā 24 stundas diennaktī
Nākamgad jubileja
Blankenfeldes muiža sākotnēji piederēja Mēdemu dzimtai, bet muiža piedzīvojusi garu mūžu un tās īpašnieku dzimtas bieži mainījušās. Pašreizējā apbūve veidojusies 18. gadsimta vidū, atsevišķas ēkas celtas 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā. Kungu mājas priekšā, kura būvēta 1743. gadā atturīgās baroka formās un kurai nākamgad svinama 260 gadu jubileja, ir slēgtais pagalms, ko ietver saimniecības ēkas, mūra žogs no senākās apbūves, paviljoni. Kungu mājā saglabājušies dažādu periodu interjera apdares elementi.
Pašlaik muiža ir privātīpašums. Kopš 1993. gada to apsaimnieko un ciemiņus uzņem muižas pārvaldniece Milija Zīberte.
Sakoptā Blankenfelde sagaida ar patīkamu lauku mieru un rosību. Lai muižu uzturētu un restaurētu, jāiegulda nopietns darbs, un M.Zīberte teic, ka strādāts tiek 24 stundas diennaktī. Pašlaik apskatāmi Lielajā zālē restaurētie 19. gadsimta klasicisma sienu gleznojumi, atjaunotās kāpnes. Izstaigājot telpas, var ielūkoties 1912. gadā izgatavotā spogulī, manu ceļabiedru uzmanību piesaista durvis, kas saglabājušās no 1804. gada. Vēl citi interjera elementi un priekšmeti nes senatnes liecību. Pašreizējā muzeja telpā iespējams apskatīt muižas restaurācijā atrastos materiālus.
Zībertes kundze stāsta, ka, atjaunojot muižu, centušies saglabāt visus vecos interjera elementus, kurus vien bijis iespējams atrast. 19. gadsimta logi un durvis esot meklēti pa pagrabiem, un, tā kā gatavoti no pareizi apstrādātas lapegles koksnes, daudz kas bija arī saglabājies.
Būs Francijas karaļa Luija XVIII muzejs
Lai gan muiža ir atvērta apmeklētājiem, tajā nerimst atjaunošanas darbi un daudz kas vēl tikai top. Kungu mājas interjeru jau papildina pēc veco mēbeļu metiem Polijā no dižskābarža gatavoti krēsli. Ziemā paredzēts atsegt un restaurēt veco parketu. Zībertes kundzes sapnis esot muižu restaurēt tādu, kāda tā bija 20. gadsimta sākumā un pēc iespējas izmantot laikam un stilam atbilstošus materiālus.
Kungu mājas telpās paredzēts iekārtot trimdā dzīvojošā Francijas karaļa Luija XVIII muzeju. Luijs XVIII pa ceļam uz Jelgavu Blankenfeldē uzturējies divas reizes no 1804. līdz 1805. gadam. Tiek plānots arī iekārtot kādreizējo muižas īpašnieku Hānu un Manteifeļu dzimtu muzeju. Sadarbībā ar šo dzimtu pēctečiem tiek iegūti interesanti materiāli no dzimtu hronikām, saņemta palīdzība muižas atjaunošanas darbos.
Muižas restaurācijai un uzturēšanai nepieciešamie līdzekļi tiek krāti no nopelnītā, uzņemot tūristus, kā arī izstrādājot projektus. Jau piecus gadus esot sadarbība ar Kultūrkapitāla fondu.
Vīngliemeži burgundiešu gaumē
Blankenfeldē tiekam pacienāti ar pusdienām, kas gatavotas no muižas saimniecībā izaudzētā. Pārsteigums mums ir vīngliemeži burgundiešu gaumē. Kā gan lai tie nebūtu ēdienkartē, ja muižā ir uzturējies jau pieminētais Francijas karalis Luijs XVIII ar četrdesmit cilvēku svītu un pavāru. Dienā varot apstrādāt 200 vīngliemežu. Starp citu, arī francūži, kas ciemojušies muižā, vīngliemežus burgundiešu gaumē novērtējuši atzinīgi.
Balti krāsotais muižas ēku komplekss ar iekšējo pagalmu rada patīkamu, noslēgtu vidi, kurā viegli iztēloties rosāmies senlaicīgās drānās ģērbtus muižas ļaudis. Tur labprāt varētu uzturēties ilgāk, gan skatot aizgājušo gadsimtu liecības interjera elementos, arhitektūrā, gan ieklausoties M.Zībertes stāstījumā, gan vienkārši kā muižas viesim izbaudot laisku atpūtu un mieru. Par muižas apmeklētāju ērtībām tiek gādāts – tūristiem piedāvā naktsmītnes, maltīti, ekskursijas. Blankenfeldi gadā apmeklē līdz trīs tūkstošiem tūristu gan no Latvijas, gan ārzemēm.
Vieta, kur izglīto cilvēku dvēseles
Sendienas un mūsdienas
«Tas būs stāsts par Vircavas spožumu un postu, jo Vircava visu laiku ir bijusi kādā virsotnē vai bedrē…» – tā savu vēstījumu ekskursantiem par pagājušiem laikiem iesākot Vircavas tautas nama direktore, režisore Sarmīte Sustrupe.
Vircavas muiža saistīta gan ar hercogu Ketleru, gan E.J.Bīrona vārdu. Bīrons muižu pārvaldījis un vēlāk kļuvis par tās īpašnieku. Muiža bija arī hercoga Pētera iecienīta uzturēšanās vieta.
Ketleru laikā celtā pils 1739. gada inventārā jau tika minēta kā pussagruvusi. Tagadējās Vircavas pils drupu izpēte liecinot, ka jaunās pils būves periodi bijuši vairāki. Kā arhitekts minēts S.Jensens. Pēc Kurzemes hercogistes pastāvēšanas kādu laiku muižai vēl bija nodrošināta pienācīga apsaimniekošana, bet 1870. gadā tā tika nodota militārajam resoram. 1876. gadā izstrādāja projektu pils pārbūvei, tādējādi likvidēja interjera apdari, mainīja arhitektoniskos elementus. 1919. gadā Bermonta – Avalova kareivji pili nodedzināja. No tās saglabājies vienīgi ziemeļaustrumu puses sānkorpuss, kas tuvojas drupu stāvoklim.
Pašlaik muižas kompleksa ēkām ir dažādi saimnieki. Piemēram, bijusī pārvaldnieka māja ir privātīpašums, staļļi pieder pagastam. Saglabājusies tā sauktā Kavalieru māja, kuru 18. gadsimta 80. gados izbūvēja S.Jensens, iespējams, izmantojot Ketleru laika pils mūrus. Daudzi šo ēku maldīgi uztverot par Vircavas pili. Kavalieru mājā pašlaik atrodas skola. Tagadējā tautas nama ēka, kurā mūs uzņem S.Sustrupe, arī pieder muižas apbūves kompleksam.
Galma dāma ar sudraba zvaniņu
Kā jau minēts, S.Sustrupe pēc profesijas ir režisore, un, liekas, teātra cilvēka domāšana ienes to atšķirīgo un īpašo, kas tiek ielikts viņas darbā, iepazīstinot interesentus ar Vircavas vēsturi. «Šī ir vienīgā vieta, kur strādā ar cilvēku dvēselēm,» teic Sustrupes kundze. Ja pieteikta ekskursija, tūristus sagaida galma dāma, kas vada savus viesus pa muižas parku ar mazu zvaniņu rokās. Ja iegriezīsieties Vircavā, uzzināsiet, kāda tam ir nozīme. Piesakot ekskursiju, tiek izvaicāts, kādi cilvēki ar kādam interesēm ir grupā, lai varētu sagatavoties un pastāstīt tieši to, kas viņus vairāk interesē. Ja Vircavā tiek uzņemti viesi, kas tur vēlas svinēt kādu notikumu vai organizēt pasākumu, Sustrupes kundze kopā ar saviem kolēģiem domā par visu pasākuma programmas norisi.
S.Sustrupe vada drāmas studiju. Pašlaik skatītājiem tiek piedāvātas trīs dažādas programmas. Vienā vidusskolēni stāsta par to, ko viņiem nozīmē Vircava. «Kā var runāt par dzimto novadu, ja to neliek runāt bērniem,» saka režisore. Skolēni ir vākuši materiālus gan no folkloras krātuvēm, gan no vecmāmiņu stāstītā par Vircavā notikušo.
«Nāc, sēdies zelta karietē!»
Ceļotāji var ne tikai iepazīties ar Vircavas vēsturi. Izstaigājot lielo loku pa muižas parku, ekskursanti piedalās arī dažādās rotaļās un izdarībās kā, piemēram, rotaļā «Nāc, sēdies zelta karietē!». Vadīt ekskursijas esot viegli, jo cilvēki labprāt iesaistās spēlē.
Tagadējā tautas nama ēkā nekas nav saglabājies no aizgājušo gadsimtu interjera, bet Sustrupes kundze domā par to, kā radīt vajadzīgo noskaņu dažādu pasākumu rīkošanai. Tiek plānots tautas nama zālei iegādāties 18. gadsimtam atbilstošus aizkarus. Tas, protams, nav viss. Vēl gribētos mīkstos krēslus, stila galdiņus, bet sapņus ierobežo naudas iespējas. Mūžīgais jautājums – kur ņemt sponsorus. Tomēr naudas grūtības neapslāpē radošo vēlmi attīstīties un sniegt ko jaunu viesiem. Ja izdosies restaurēt ratus, nākotnē Vircavā, iespējams, piedāvās arī izbraucienu pajūgā.
Izstaigājot Vircavas parku, par daudz ko diemžēl jāteic, ka ir bijis, bet cerēsim, ka atkal būs. Kļūda bija arī jau pagājušā gadsimta pirmajā pusē caur parkam izveidotais ceļš, kas izjauca parka plānojumu.
Šķērsojam Vircavas upi, un zinātāji stāsta, ka hercoga Jēkaba laikā tā bijusi kuģojama. Tagad to grūti iedomāties. Nosaukumi un nostāsti glabā aizgājušo laiku liecības, kopā ar savdabīgo ainavu padarot Vircavu pievilcīgu tūristu acīm.
