Kāds ir jūsu mīlestības noslēpums? Tieši tā gribas vaicāt pāriem, kas savas kopdzīves raibajā lakatā ieauduši zelta pavedienus.
Kāds ir jūsu mīlestības noslēpums? Tieši tā gribas vaicāt pāriem, kas savas kopdzīves raibajā lakatā ieauduši zelta pavedienus. Dažkārt pašiem grūti noticēt, ka kopā nodzīvots 50 un vairāk gadu ilgs un skaists mūžs. Nupat 90 gadu nosvinējušais Albīns sieviņu Moniku mīl tikpat stipri kā jaunībā pirms 57 gadiem, kad Latgalē nelielā lauku baznīciņā viņi viens otram solīja mūžīgu mīlestību un uzticību.
Ciemojoties pie Monikas un Albīna Muižniekiem nelielā Jelgavas dzīvoklītī, apbrīnas vērta bija abu sirmgalvju viesmīlība, laipnība un uzticēšanās atnācējiem. Drīz arī noskaidrojās, ka Muižnieku pārim, kā jau visiem latgaliešiem, viesmīlība un laipnība jau šūpulī ielikta. Ciemiņš, kas atnācis, nedrīkst palikt nepabarots, neiestiprinājies un dziesmu nenoklausījies. Būdami jau pieklājīgā vecumā, Albīns un Monika viens otru mīļi uzlūko, uzrunā un uzsmaida.
Deviņdesmitajā gadā sagaidīts mazmazdēls
Istaba smaržo no ciemiņu dāvātajiem ziediem, kad pagājušajā svētdienā jubilāra godā tika celts mīļais ģeda, kā viņu sauc mīļie, jeb vectētiņš Albīns. Monika steidz rādīt savu pirmā mazmazdēliņa fotogrāfiju, kuru ģeda tik ļoti gaidījis un beidzot sagaidījis. Monika stāsta, ka mazmeita Iveta pirms vairākiem gadiem devusies peļņā uz Īriju. Tur satikusi savu lielo mīlestību – puisi no Gruzijas, apprecējušies un klāt bijis arī mazais Edgariņš. Šovasar visi atbraukuši pie vecvectētiņa uz lielo jubileju. “Ivetiņa mums dikti mīļa, tāpat kā otra mazmeita un mazdēls. Pabeidza Jelgavā augstskolu, aizbrauca uz ārzemēm, atrada labu darbu. Mūsu ģimenē vienmēr bērnu un mazbērnu starpā bijušas siltas attiecības. Lai kā dzīvē ietu, svētku reizēs vienmēr sanākam kopā,” priecīgi stāsta saimniece.
Muzikants apprec dancotāju
Tūlīt pēc kara Latgalē vienā sādžā Albīns un Monika dzīvojuši kaimiņos. “Zināju, ka pie ezera dzīvo skaists puisis, bet neuzdrošinājos tuvoties viņam. Mūsu sādžā jaunu zēnu bija maz, tāpēc pielūdzēju netrūka. Ballītēs viņš spēlēja ermoņiku, bet mēs dancojām,” smaidot atceras Monikas kundze. Skaidrs, ka skaistu meiteņu vidū nav bijis viegli izvēlēties to īsto, bet Albīns atceras, ka jau pirmajā acu uzmetienā viņam kaut kas iepaticies Monikā.
Drīz vien Latgales sādžas smukais muzikants lielo dancotāju bildinājis un 1947. gadā pāris baznīcā solījis uzticību viens otram mūža garumā. “Latgalē jau kāzas svin trīs dienas un trīs naktis, īsti vairs neatceros, cik ilgi līksmojām mēs, bet lustīgi gan bija,” atceras saimniece. Diemžēl ne līgavas baltā kleita, ne arī kāzu fotogrāfijas zelta pārim nav saglabājušās, tik vien kā skaistas atmiņas.
Pēc kāzām jaunā Muižnieku ģimene bija spiesta smagi strādāt lauku darbos, lai nopelnītu iztiku. Albīns stāsta, ka kolhozā ļoti maz maksāts, bet Jelgavā dzīvojis viņa brālis, kas aicinājis jauno pāri un viņu pusgadu veco dēliņu braukt uz šejieni.
No Latgales pārbrauc uz Jelgavu
Iebraucot Jelgavā, grūti bijis noticēt, ka šeit kādreiz atkal varētu būt pilsēta. Visapkārt pavērās postaža un nodegušu namu pamati. Toties vīriešiem darbu atrast nebija grūti, tāpēc spēcīgais Albīns sāka strādāt celtniecībā, atjaunojot Jelgavu. Jelgavā nebija kur dzīvot, tādēļ ģimene mitinājās barakās Lietuvas ielā. “Cēlu poliklīniku, daudzas mājas, veikalus, bagātākās mājās liku parketu. Kādreiz man bija zelta rokas,” atceras Albīns.
Kamēr vīrs darbā, Monika audzināja dēlus Ādolfu un Jāzepu. Zēniem paaugoties, lai ģimenei būtu vieglāka iztikšana, darbu sāka meklēt arī Monika. Sākumā sieva pa naktīm, kamēr vīrs mājās, devās kurināt siltumnīcu. Arī citi darbi sievietei prasījuši spēku, labu veselību un izturību: “Kad puikas paaugās, iestājos darbā piena kombinātā. Pēcāk pārgāju uz šūšanas cehu, kur strādāju pie elektriskā gludinātāja. Darbs bija smags un diez ko nepatika, tādēļ ātri to pametu. Padzirdēju, ka mašīnbūves rūpnīcā vajadzīgi štancētāji, arī izpeļņu labu solīja, tāpēc sāku strādāt rūpnīcā par metinātāju. Garus gadus tur nostrādāju, līdz aizgāju pensijā,” atminas Monikas kundze, kuras rokas nerimās, pat pensijā būdamas, un saimniece piestrādāja dzelzceļnieku klubā. Tur diskotēku laikā viņa bija garderobiste.
Tikmēr arī Albīns no celtniecības pārmeties uz asfalta lējēja darbu.
Lai arī Muižnieku pāris Jelgavā dzīvo vairāk nekā 50 gadu, viņi sevī joprojām saglabājuši daļiņu no dzimtās Latgales: “Mājās sarunājamies tikai latgaliski, arī bērni to prot un viens otrs mazbērns cenšas kādu vārdu pateikt latgaliski,” priecājas zelta pāris. Pirms dažiem gadiem Monika un Albīns bija aizbraukuši uz dzimtajām mājām: “Tur tāds savāds klusums! Māja sašķiebusies, ieaugusi krūmos. Cilvēki sādžā palikuši vairs tikai daži, lauki nekopti, visapkārt pamestība. Nemaz negribas atgriezties,” asarām acīs teic Monika Muižniece.
Noslēpuma atslēga – mīlestība
Uz jautājumu, kas ir garās un saticīgās kopdzīves noslēpums, Muižnieku pāris saskatās un smaida: “Tā ir mīlestība, ko skaļi vārdos varbūt neizsakām. Citādi nemaz nevar. Ja toreiz baznīcā Dieva priekšā zvērējām mūžīgu uzticību un mīlestību, tā mēs savu mūžu arī būsim nodzīvojuši. Būtisks nav kopā pavadītais gadu skaits, bet, lai tie būtu nodzīvoti godam.”
Arī jaunajiem Muižnieku pāris vēl dzīvot saticībā un mīlestībā, tā audzināt arī savus bērnus. Par jauno paaudzi Albīna kungs tikai pasmaida: “Skaidrs, ka šodien precēties nedrīkst – nav vērts. Pēc gada vienalga katrs aiziet uz savu pusi. Cilvēki kļuvuši kašķīgāki, nervozāki, nepiekāpīgi, nevar sadzīvot. “Tagad ir interesanti laiki,” viņš turpina, “pēc kara barakās dzīvojot, mūsu bērni lūdzās, lai vakaros pāris reižu ļaujam laukā ap māju apskriet. Šodien bērni naktīs dzīvojas pa pagalmiem, parkiem un ielām”.
Muižnieku pāris vēl ir gana spēka un apņēmības pilns sagaidīt savu 60 kāzu gadadienu. Lai gan deviņdesmit gadu nasta spiež Albīna plecus, viņš par veselību nesūdzas. Pēdējos gados gan sirmais vīrs sācis slikti redzēt, bet par dzīvi viņš parunā labprāt. Viņš ir arī cītīgs radio klausītājs, tādēļ zinās pastāstīt par jebkuru notikumu.
