«Katru stundu klostera baznīcas tornī pulkstenis nozvana trīs liekus sitienus…
«Katru stundu klostera baznīcas tornī pulkstenis nozvana trīs liekus sitienus. Dzirdot šo signālu, klostera priekšniece, pilntiesīgās mātes, iesvētītās mūķenes, neiesvētītās mūķenes un novices pārtrauc runāšanu, pārtrauc darbu, pārtrauc savu domu un, piemēram, ja pulkstenis ir pieci, tad visas reizē saka: «Piektajā dienas stundā un ik stundu lai slavēts un pielūgts vissvētākais altāra sakraments!» Ja pulkstenis ir astoņi, tad: «Astotajā dienas stundā un ik stundu …» utt., un tā joprojām, skatoties pēc tā, cik ir pulkstenis.»
(Viktors Igo «Nožēlojamie».)
Jau izsenis klosteri dažam bijuši patvēruma, citam – tikpat kā ieslodzījuma vietas. Cilvēkos tie pārsvarā rada stabilitātes iespaidu, jo cauri laiku laikiem tos iznīcināt nav spējušas ne reformas, ne kari. Un diez vai arī mūslaiku pārmaiņas spēs satricināt klosteru iespaidu
nākamajā gadu tūkstotī.
Klosteri izplatīti ne tikai kristietībā (katolicismā, pareizticībā), bet arī budismā, džainismā, daoismā, lamaismā un islamā. Senākās budistu vientuļnieku kopienas radušās jau 6. – 5. gadsimtā pirms mūsu ēras. Pirmās kristiešu vientuļnieku apmetnes izveidotas
3. – 4. gs. mūsu ērā Ēģiptē.
Pareizticīgo klosterus vadīja igumens, katoļu – abats vai priors. Klosteru darbību pārsvarā regulēja statūti. Rietumeiropā par paraugu kļuva Nursijas Benedikta dibinātā Montekasīno klostera statūti.
Klosteru likumos bija izvirzīta prasība lūgt Dievu un strādāt, atteikties no privātīpašuma un dzīvot nabadzībā. Mūku reliģiskais protests pret laicīgo dzīvi izpaudās pašizolācijā, lūgšanās un askētismā. Mūku dzīve atzina reliģisku ideālu īstenošanas neiespējamību reālajā dzīvē.
Klosteri arī koncentrēja milzīgus zemes īpašumus. To saimniecībām bija liela nozīme feodālās sabiedrības ekonomiskajā dzīvē, tai skaitā lauksaimniecības, kultūras, amatniecības, tirdzniecības attīstībā. Sākumā klosteri bija savdabīgi kultūras centri ar skolām un bibliotēkām, kas sekmēja izglītošanos, bet feodālisma sairuma laikā kopā ar baznīcām vērsās pret progresējošo laicīgo kultūru un zinātni. Reformācijas laikā protestantisms likvidēja mūku kārtu, slēdza to īpašumus. Arī 18. – 19. gadsimtā revolūciju ietekmē klosteru izplatība un nozīme mazinājās.
Pirmais katoļu klosteris Latvijā dibināts 1205. gadā, tas bija Daugavgrīvas cisteriešu klosteris. Līdz reformācijai Rīgā darbojās Doma klosteris un vēl astoņi klosteri, kas piederēja dažādiem mūku ordeņiem un nebija pakļauti bīskapa jurisdikcijai. Tāpat kā citur Eiropā, arī Rīgas klosteri bija ne vien kristietības izplatīšanās centri, bet darbojās arī kā saimnieciskās vienības, tādēļ tie varēja iejaukties pilsētas politikā. Pilsētas laicīgā vara nevēlējās samierināties ar klostera varenību. Rīdziniekus neapmierināja arī tas, ka klosteri un to īpašumi atradās pilsētas teritorijā. Turklāt rātes pienākums bija izsniegt klosteru uzturēšanai gan naudu, gan produktus. Pēc reformācijas uzvaras klosteru bagātības ieguva pilsēta, ēkas tika sagrautas vai pārvērstas par labdarības iestādēm.
Aptaujājot cilvēkus, atklājās, ka pārsvarā klosteri un mūki asociējas ar filmās redzētajiem tēliem – māsu Veroniku un rātes un klostera cīņu «Velna kalpos» vai tēvu Tuku «Robinā Hudā». Mūki un klostera māsas visbiežāk rada divējādu reakciju – vai nu apbrīnu par viņu spēju dzīvot nošķirti no pasaules, vai ironiju par savdabīgo dzīvesveidu. Tie, kas, apbraukājot Eiropu, pabijuši valstīs, kur klosteru ir daudz, atzīst, ka to iespaidīgums neesot zudis. Arī tagad tos var uzskatīt par kultūras centriem, jo tur notiek koncerti, izrādes un festivāli. Klosteri bieži nodarbojas arī ar labdarību.
Runājot par nākamo tūkstošgadi, izplatītāks ir uzskats, ka klosteru diženumu neviens neizjauks, arī cilvēku, kas tajos vēlētos dzīvot, netrūks. Ja jau izturētas visas daudzo gadu simtu pārmaiņas, nākamie pārkārtojumi diez vai spēs tos satricināt.
