Izrādās, mēs dzīvojam valstī, kas veic šausmu darbus – asimilē krievvalodīgos. Izrādās, ka nu ir atlicis tikai viens rīcības variants gan šaipus, gan arī taipus Daugavas – pilsoniska, nevardarbīga pretošanās.
Izrādās, mēs dzīvojam valstī, kas veic šausmu darbus – asimilē krievvalodīgos. Izrādās, ka nu ir atlicis tikai viens rīcības variants gan šaipus, gan arī taipus Daugavas – pilsoniska, nevardarbīga pretošanās. 4. septembrī kreiso spēku apvienības «Par cilvēktiesībām vienotā (šajā gadījumā «vienotība» skan vairāk nekā smieklīgi) Latvijā» (PCTVL) organizētajā konferencē deklarētais pretestības veids pret Valsts valodas likumu precizējošajiem noteikumiem ir parādījis vienu ļoti būtisku tendenci: Ždanok-rubik-jurkāniskajam spēkam lēnām sāk apsīkt jebkādi politiskie resursi, ar kuru palīdzību varētu realizēt Maskavas diktēto gribu, tālab ir laiks ķerties pie pašiem radikālākajiem, šajā situācijā – farsam līdzīgākajiem, instrumentiem, starp kuriem jāmin arī nevardarbīga pretošanās. Un tieši šī ķeršanās pie pēdīgā salmiņa no malas izskatās gaužām dumji un nožēlojami.
Kreisie savā pilsoniskās nevardarbīgās pretošanās kampaņā ir sadomājuši velns zina ko, lai tik ap sevi radītu pēc iespējas idiostiskāku auru. Plānojamās aktivitātes ir grandiozas, sākot no tā, ka krievvalodīgajiem nevajag apmeklēt tās iestādes, kur runā latviski, un beidzot bezmaz vai ar vispārēju latviešu valodas noliegšanu. Jautāsiet, kālab viss tā. Kreisoprāt, tā vistiešāk tiks norādīts, kādas nepanesamas ciešanas krieviski runājošajam ir jāiztur Latvijā, kur visiem grib piespiest runāt latviski. Šķiet, tas pat mazam bērnam ir skaidrs, ka latviešu valodas kā Latvijas valsts valodas prioritārais statuss ir tīri formāls un nekas vairāk, proti, ikviens droši var teikt, ka veikalos un vilcienos, krogos un neformālos saietos, tirgū un biznesā vispār latviešu valodai paralēli, bieži vien pat to apspiežot, tiek lietota krievu valoda. Tātad jautājums – vai šīs empīriskajai izpētei pakļautās sociālās telpas kaut kā apstiprina apgalvojumu, ka Latvijā tiekot ierobežotas krievvalodīgo lingvistiskās tiesības? Manuprāt, (un domāju, ka arī cituprāt,) nav mazāko šaubu, ka šāds apgalvojums ir safabricēts un klaji populistisks. Visa pretošanās akcija nepamatojas ne uz ko, tas ir, tai nav empīriskā pamatojuma (socioloģiski pētījumi, konkrēti fakti), kas nozīmē, ka nekam no kreiso apgalvotā nav drošticamības. Jāteic, ka laikam jau arī PCTVL elektorātam ir apnikusi šī mūžīgā kreiso nepamatotā un realitātē nesakņotā vaimanāšana un lielo krokodila asaru liešana, par ko liecina SKDS augusta partiju reitingu dati, kur kreisajiem ir ievērojams popularitātes kritums salīdzinājumā ar jūliju.
Apbrīnojamas un filigrānas ir kreiso izmantotās un daudzo gadu laikā perfekti izslīpētās sabiedriskās apziņas ietekmēšanas metodes – nerēķināšanās ar realitāti un faktu sagrozīšana. Rietumu demokrātijas valstīs šādas metodes galvenokārt izmanto ekstrēmistiski noskaņotie spēki. Latvijas nevardarbīgajai pretestībai, saprotams, vēl tālu līdz ekstrēmai (pret indivīda dzīvību vērstai) darbībai, taču nevar nepamanīt, ar kādu plašu vērienu PCTVL gan pa labi, gan pa kreisi bārsta dažādus jēdzienus, kas patiesībā ir ekstrēmisma kontekstā. Runa ir par asimilāciju. Nešaubos, ka daļa kreiso politikas objekta (atbalstītāju un krievvalodīgo margināļu) nemaz nepazinās, ko tad sevī īsti ietver jēdziens «asimilācija». Asimilēt tieši etniskajā izpratnē nozīmē vienai tautai saplūst ar otru, pārņemot tās valodu un paražas. Latvijā neviens krievvalodīgais netiek spiests pārņemt ne latviešu tautas tradīcijas, ne arī valodu, respektīvi, viņš, Sartra vārdiem runājot, atrodas mūžīgas izvēles priekšā, kā rīkoties. Nav tiesisku aktu, kas piespiestu krievvalodīgajiem darīt kaut ko tādu, kas liecinātu par asimilāciju. Lūdzu, ja negribi, nemācies latviešu valodu un neintegrējies sabiedrībā, taču pēc tam nevaino valsti, ka tā ir tāda un šāda, jo tas ir absolūti neētiski. Jā, vārds «asimilācija» nenoliedzami ir gana lipīgs un daiļskanīgs, lai kreisie ar to varētu muļķot mazāk zinošus cilvēkus. Faktiski kreisie par asimilāciju nosauc tieši visus tos pūliņus, kurus daudzas institūcijas iegulda, lai veicinātu sabiedrības integrācijas procesu (kas ir pozitīvs aspekts etnopolitkā, jo ļauj saglabāt katras nacionālās minoritātes savdabību) Latvijā. Un šāds PCTVL spertais solis veido politisko geto (šo terminu nesen dzirdēju no Kārļa Sreipa), tas ir, tieši kreisie paši intensificē divvalodības un sabiedrības sašķeltības veidošanos šajā valstī.
Varbūt tas, ka šā jautājuma profesionāļi un lietpratēji nemetas pa galvu un kaklu apstrīdēt kreiso pseidopārliecību, vērtējams pozitīvi, jo ir saprātīga un dumja rīcība; ir racionāla rīcība un tāda, kas ir pretrunā ar veselo saprātu, taču, kā zināms, ir arī kāda veca, bet acīmredzot mūžam aktuāla paruna: ar… tikai pa labam.
