Tas bija salīdzinoši nesen, kad pedagogi, vecāki un Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji Baibas Rivžas vadībā pulcējās konferencēs, lai domātu, kā vairot skolotāja profesijas prestižu. Ka tikai noturētu darbā, pedagogiem solīja dažādas piemaksas, piemēram, par burtnīcu labošanu un fakultatīvajām nodarbībām, meklēja risinājumus, kā skolai piesaistīt jaunos. Šķita – viņu tiešām ir par maz! Pirms katra mācību gada teju katra izglītības iestāde sūdzējās, ka trūkst fiziķu, matemātiķu, svešvalodnieku un citu speciālistu. Direktori lika lietā izveicību pierunāt un pārvilināt skolotājus, lai vecākiem nav jāsūdzas par nenotikušām stundām. Tā bija…Tagad izrādās, ka sabiedrība, skolotāji, mammas un tēvi, mēs visi, šos gadus dzīvojām, saelpojušies sagrozītas īstenības gāzi. Patiesībā pedagogu bijis krietni par daudz! Protams, labāk dzīvot realitātē nekā māņos, tomēr brīžam paliek slikti par to, kā notikusi šī atmošanās. Nē, ne saudzīgi, smalkjūtīgi un pakāpeniski, bet brutāli un skaudri, sapliķējot un nogrūžot gar zemi. Turklāt bez rehabilitācijas iespējām! Kā citādi lai raksturo sagāzto pasauli pedagogiem, kuri izrādījušies lieki vai par veciem? Lai piedod pensijas vecumu sasniegušie skolotāji, kuri bija spiesti glābt savus ienākumus, bet, manuprāt, tieši atlaistie un no niecīgas slodzes atsacījušies pedagogi nokļuvuši visneapskaužamākajā situācijā. Viņi ne tikai «pakāsuši» savu karjeru, bet zaudējuši iespēju veidot jaunu, ko vēl pirms dažiem mēnešiem pilnu muti solīja Koķe. Apmānīti. Kāds pārsteigums! Tomēr ticu, ka muļķošanai līdzi nāk akmens svars, kas, sasniedzot kritisko masu, lauž vadzi! Mani vairs nepārsteidz skolotāju runas par nopietnu streiku…
