Retais bērnībā nebūs lasījis padomju rakstnieka Alekseja Tolstoja pasaku par Buratino, kuru tētis Karlo izveidoja no malkas šķilas.
Retais bērnībā nebūs lasījis padomju rakstnieka Alekseja Tolstoja pasaku par Buratino, kuru tētis Karlo izveidoja no malkas šķilas. Līdzās Malvīnei, Pjero, briesmīgajam Karabasam Barabasam un citiem personāžiem pasakā veikli darbojās blēžu pārītis – runcis Bazilio un lapsa Alise. Folklorizējies ir A.Tolstoja pasakas fragments, kurā Buratino Muļķu zemē, abu blēžu iespaidots, Brīnumu laukā aprok savas piecas naudiņas, cerot, ka no tām izaugs naudas koks, kurā karāsies daudzi spīdoši zelta dālderi. Pēc padarītā darbiņa viņš liekas uz auss un sapņo, kāds bagātnieks būs no rīta. Tikmēr Bazilio un Alise izrok naudiņu un pazūd… Toreiz lasījām un smējāmies par koka puikas neattapību un lētticību.
Vai daudzi no mums nebija tādi paši buratino, kad deviņdesmito gadu sākumā, sastopoties ar runčiem bazilio un lapsām alisēm, stiepa savus sūri un grūti pelnītos “repšēnus” un “lasēnus” uz dažādiem mistisku investīciju un ieguldījumu kantoriem. Blēžu aprēķins un “biznesa plāns” bija vienkāršs, taču ģeniāls – tā bija visparastākā finanšu piramīda, kuras dalībniekiem tika solīti tik fantastiski procenti, ka šķita – Brīnumu lauks no pasakas pārcēlies realitātē. Guli un gaidi zelta dālderus ripojam savā makā. Lai arī kā sakarsušos prātus mēģināja atvēsināt ekonomisti, skaidrodami, ka bezmaksas siers ir tikai peļu slazdā, iedzīvotājus bija pārņēmis Muļķu zemes trakums. Šķita, ka izgudrota naudas taisīšanas mašīna ar mūžīgo dzinēju. Pirmie, kas nostājās finanšu piramīdas apakšā, priecīgi berzēja rokas, saņemot lielo procentu izmaksas. Tomēr drīz vien rūgti vilties nācās visiem, jo, savākuši pietiekamu naudas summu, veiklie bazilio un alises pazuda tālēs.
Vairumā gadījumu minētās firmiņas bija bērna šļupsts, salīdzinot ar kādu citu megapiramīdu (ja tā to varētu dēvēt) – “Banku Baltija”. Tagad, no laika attāluma raugoties, liekas neiespējami, ka kāds varēja noticēt iespējām saņemt apar noguldījumiem vairāk nekā simts procentu gadā. Cilvēki pat stāvēja rindās, lai varētu atdot savu naudu. Gadi, kad darbojās šī banka, tagad šķiet kolektīva stulbuma apdvesti. Var jau tā laika politiķi un valstsvīri atrunāties, ka neko nav zinājuši, ka Latvijas Banka veica nepieciešamo uzraudzību, tikai – kā izskaidrot to, ka teju vai obligātā kārtā “Bankā Baltija” bija jāatver valsts un pašvaldību uzņēmumu un iestāžu konti? Atcerieties, kā televīzijas un fotokameru priekšā dižojās Latvijas “krējums”, kas defilēja pa Rundāles pils kāpnēm bankas piecu gadu jubilejā? Ierasties uz blēžu rīkoto jubilejas “tusiņu” uzskatīja par savu godu visi – sākot ar Valsts prezidentu, premjerministru un beidzot ar Saeimas deputātiem. Liekas, pašlaik taisnība triumfē, jo finanšu megapiramīdas būvētāji ir notiesāti. Tikai dīvaini sanāk, ka tukšo bankas naudas lādi tiek prasīts vēlreiz piepildīt no mūsu visu kabatām. “Bankas Baltija” likvidatori vērsušies tiesā ar prasību, lai Latvijas Banka kā finanšu iestāžu darbības uzraudzītāja atmaksā blēžu nosperto noguldītāju naudu – vairāk nekā simts astoņdesmit miljonus latu. Bankas runči bazilio, tikuši cauri ar vieglu izbīli, tagad apmierināti var berzēt rokas. Un kā tad mēs? Būsim buratino, kas tikai žēli nopūtās par zaudētajiem dālderiem?
