Jelgavai no stagnācijas jārod izeja un jākļūst par attīstītu un plaukstošu Zemgales centru ar sakārtotu infrastruktūru un tūristus interesējošu pilsētvidi, par ievērojamu izglītības, kultūras un sporta centru.
Jelgavai no stagnācijas jārod izeja un jākļūst par attīstītu un plaukstošu Zemgales centru ar sakārtotu infrastruktūru un tūristus interesējošu pilsētvidi, par ievērojamu izglītības, kultūras un sporta centru – šādu nākotni, domājams, savai pilsētai novēl katrs tās iedzīvotājs. Tikai no mums pašiem ir atkarīgs, cik drīz Jelgava par tādu kļūs. Pilsētas attīstības tempu un virzienus noteiks arī tie, kurus vēlēsimies redzēt nākamajā Domē.
Uz sarunu par pilsētas attīstības iespējām nākotnē šoreiz aicinājām mākslinieci
Baibu Seržāni, LLU direktoru Andreju Garanču, pilsētas galveno arhitektu Kasparu Riekstiņu, Jelgavas Ražotāju un tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētāju Imantu Kanašku, Jelgavas tipogrāfijas direktora vietnieku Rodiju Trankali un apvienības «Jelgavas celtnieks» direktoru Viktoru Liepiņu.
Jāsāk ar stāvokļa apzināšanos
Jelgavniekiem jākļūst par savas pilsētas patriotiem
R.Trankalis: – Jau šogad Jelgavā varētu uzsākt sporta halles celtniecību, un tā būs viena no būvēm, kas rotās pilsētas seju. Tas būtu ļoti daudzsološs un, manuprāt, arī ienesīgs objekts. Liepājas un Ventspils pieredze rāda, ka dzīves ritms pilsētā, kurā ir moderna sporta halle, strauji mainās. Attīstās viesnīcas, veikali, transports – visa infrastruktūra. Sporta pilīs notiek starptautiska līmeņa sacensības, pilsētu apciemo viesi gan no Latvijas, gan ārzemēm. Iebraucēji apmeklē arī muzejus, izstāžu zāles, un tas dod papildu ienākumus kultūrai.
Jelgava varētu sekmīgi veidoties kā tranzītpilsēta, kurā attīstītos vidējā un mazā uzņēmējdarbība bez lieliem rūpniecības objektiem. Cits jautājums, kāda pašlaik tā izskatās vizuāli. Pilsēta ir jāsakārto. Jelgavas izskats ir atbaidošs.
K.Riekstiņš: – Nevar neredzēt izdangātās un neapgaismotās ielas, pa kurām vakaros ir bīstami staigāt. Un visi turklāt runā par apkuri. Tomēr ir arī daudz pozitīvu lietu. Pagājušajā gadā pilsētas infrastruktūrā iekļāvušies četri lielveikali, kas ir jauna parādība Jelgavā. Divi lielveikali ir projektēšanas stadijā. Tie iedzīvotājiem ir pieņemami gan pēc sava interjera, gan arī pēc sniegtajiem pakalpojumiem. Atvērtas divas jaunas kafejnīcas, restorāns, kas pēc arhitektūras un tehnoloģijām nedarītu kaunu pat Rīgai. Uzsācis darboties viens no, manuprāt, Latvijā labākajiem naktsklubiem – «Mobile». Viena šķība, greiza piena veikaliņa vietā mums tagad ir izgaismota un pieņemama spēļu ellīte. Atvērtas arī divas rekonstruētas sabiedriskās ēkas: «Lattelekom» Klientu apkalpošanas centrs un Ceļu satiksmes drošības departamenta Jelgavas nodaļa. Esam uzstādījuši piemiņas akmeni Jānim Čakstem.
Jāveido estētiski pieņemama pilsētvide
B.Seržāne: – Pilsētā nav galvenā mākslinieka. Cik saprotu, tā funkcijas veic pilsētas galvenais arhitekts.
Mēs esam pieraduši skaitīt, ekonomiski domāt, bet radošie cilvēki domā vairāk vai mazāk asociatīvi. Lai varētu veidot intīmāku, personīgāku pilsētvidi, jāspēj saskatīt emocionālā puse. Nevar jebkuru jautājumu risināt tikai no ekonomiskā viedokļa. Piemēram, jau vairākus gadus Centrālajā laukumā stāv «Electrolux» reklāma. Tīra, kārtīga, labi uzstādīta. Bet kāpēc tā tur ir?
Reklāma darbojas pusgadu, gadu, varbūt divus gadus, šī stāv vismaz kādus trīs. Acīmredzot pilsēta saņēmusi lielu reklāmas nodokli. Vai tas ir pietiekams arguments?
Cukura ielas galā izvietotais objekts «Sveicam Jelgavā» no mākslinieka viedokļa ir pieņemams. Turpat blakus ir šis «Mobil» – tātad tas bijis finansētājs vai līdzfinansētājs –, bet man gan šī bilde neko neizsaka. Šādus jautājumus risināt jāuztic galvenajam māksliniekam.
K.Riekstiņš: – Par to Domē ir diskutēts. Nav noteiktas atbildes, vai šo amatu vajag, vai nevajag. Visiem zināms, ka pašvaldībā ir smaga finansu situācija, un tāpēc katra amata vienība tiek izvērtēta, cik tā ir aktuāla. Domē valda viedoklis, ka varētu pietikt ar reklāmas inspektoru, lai šīs lietas sakārtotu. Piekrītu, ka sirsnīgas un romantiskas vietas pilsētā pietrūkst. Taču mēs nevarēsim izvairīties no procesiem, kas notiek visā Eiropā, – globalizācijas un reklāmas kosmopolitiskās ievirzes. Mākslinieka funkcija būtu ļoti labi piemērojama kādā daudz mazākā vidē, teiksim, Ozolniekos vai Kuldīgā, kur romantiskā vide ir mazāk izpostīta.
B.Seržāne: – Pilsētas sakārtošana prasa arī finansējumu. Naudas it kā nav, bet – kur paliek reklāmas nodeva? Vai to nevarētu novirzīt tieši pilsētas nelielo objektu sakārtošanai?
K.Riekstiņš: – Par atļauju izsniegšanu izvietot reklāmu pilsēta iekasē relatīvi lielas summas – 6000 līdz 7000 latu gadā. Taču Domei ir ļoti daudz vajadzību un šo līdzekļu izlietojums bieži vien nesaistās ar šo sfēru.
Pilsētsaimniecības problēmas ir samilzušas visvairāk
V.Liepiņš: – No estētiskām lietām pārejot pie pilsētsaimniecības, gribu aicināt nepieļaut monopola radīšanu, pārveidojot Jelgavas Siltumtīklus. Tas vienlaikus izraisītu arī cenu palielināšanos. Maģistrālie siltumtīkli jāatstāj pašvaldības īpašumā un jāizveido atsevišķs remontiecirknis to apkalpošanai. Tiem, kas grib ražot siltumu, jāļauj brīvi pieslēgties siltumtīkliem, protams, nodrošinot attiecīgos parametrus, daudzumu, kvalitāti un garantējot viszemākās cenas. Lai uzturētu un atjaunotu maģistrāli, kā arī, lai atdotu Pasaules Bankas kredītu, jānosaka konkrēta cena par vienu gigakaloriju par siltumtrases maģistrāles izmantošanu. Katrā mikrorajonā ir iespējams uzbūvēt nelielu koģenerācijas staciju kas darbotos ar gāzi, kurā varētu ražot elektroenerģiju, kā arī siltumenerģiju. Par saražoto elektroenerģiju elektrisko tīklu uzņēmums astoņus gadus mazajām koģenerācijas stacijām maksātu dubulttarifu, un tādējādi tām būtu iespējams par ļoti zemām cenām ražot siltumu.
Te paveras liela iespēja uzbūvēt katlumāju un uzņēmējam gūt sev peļņu. Turklāt, ja nebūtu monopolsituācijas, cenas būtu divas līdz trīs reizes zemākas nekā pašlaik.
Jelgava ir un būs studentu pilsēta
A.Garančs: – Veiksmīgi saistot studentu dzīvi ar Jelgavas kopējo dzīvi, mēs gūtu dažādas attīstības iespējas. Pēdējos gados daudz darīts pils sakārtošanā, sākot no pamatiem un beidzot ar jumtu. Liels pieprasījums ir pēc mūsu aulas. Nākotnē tā varētu kļūt par pilsētas koncertzāli. Tuvojas noslēgumam arī universitātes bibliotēkas lasītavas telpu remonts, un ceru, ka no 1. septembra pilsētā būs vismaz viena moderna bibliotēka. Ir sakopts pils parks, kaut arī tur vēl daudz darāmā. Pēdējos gados esam centušies sakārtot Valdekas parku.
Apzināmies, ka studentiem pagaidām nevaram nodrošināt tādus sadzīves apstākļus, kādiem tiem vajadzētu būt. Taču, ja gribam tos uzlabot, mēs nevaram atļauties maksāt par pašvaldības piedāvāto ļoti dārgo siltumu. Nevar šodien ar Domes lēmumu aizliegt būvēt lokālās katlu mājas, ja ekonomiski centralizētā apgāde patērētājiem nav izdevīga. Tas apgrūtina ne tikai patērētāja, bet arī visas pilsētas attīstību. Jelgavas Siltumtīklu ražotās siltumenerģijas vienas gigakalorijas pašizmaksa nemaz nav tik liela – astoņi līdz deviņi lati. Pārvade, siltuma transportēšana maksā septiņus līdz astoņus latus par gigakaloriju. Jājautā – no kā veidojas pārējās izmaksas? 1997. gadā Siltumtīkli rādīja, ka viņiem siltuma zudumi trasēs bija 21 %, bet 1999. gadā tie ir 26,3 %! Kas notiek? To vienkārši ir grūti izskaidrot. Šodien Jelgavu nomoka sarežģītie un ļoti dārgie apkures tarifi un neziņa, kāda siltuma apgāde būs nākotnē.
I.Kanaška: – Lielie veikali patiešām ir bezpersoniski, taču tādus tos redzam visā Eiropā. To galvenā vērtība ir funkcionalitāte. Tajā pašā laikā tie skārto vidi un attīsta pilsētas infrastruktūru.
Lielo Jelgavas uzņēmumu izputēšanas loģisks iznākums ir aptuveni 12 tūkstošu jelgavnieku, kas strādā Rīgā. Mūsu novads ļoti cieši ir saistīts ar zemniecību, un visas problēmas, kas ietekmē šo jomu, ietekmē arī Jelgavu. Ja lauki nesaņem subsīdijas, problēmas rodas arī pilsētā.
Pats aktuālākais jautājums, ko pilsētas vadībai šodien vajadzētu uzdot sev, – kur un kā pelnīsim naudu rīt. Ja peļņas iespējas ir izsmeltas vai tās vispār nav radītas un saņemtos kredītus nav iespējams atdot, veidojas situācija, ko uzņēmējdarbībā sauc par maksātnespēju.
Ir grūti spriest, vai mūsu pilsētā tuvākajā nākotnē būs lieli uzņēmumi, vai ne. Arī Latvijas līmenī nav skaidri pateikts, ar kādiem komerciāliem projektiem var strādāt, lai Eiropas vienotā tirgū varētu pelnīt naudu. Valsts mērogā nav atrisināts jautājums arī par mazo un vidējo uzņēmēju atbalstu. Rūpniecības atdzimšanu saistu tikai ar investīcijām. Ar savu darbību pilsētas vadībai ir jārada tāda vide, lai investoram tā būtu interesanta. Bet pagaidām mēs neizmantojam pat tās iespējas, kas mums ir. Uz Jelgavas sadraudzības pilsētām bieži izbraukumos dodas Domes amatpersonas, bet reti kad viņas atceras uzaicināt sev līdzi pilsētas uzņēmējus. Tā vietā, lai pilsētas vadība politiskā līmenī risinātu ar uzņēmējdarbības attīstību saistītas problēmas (nosēdinot pretī divas ieinteresētas uzņēmēju grupas no dažādām valstīm), notiek izklaides braucieni. Perspektīvā redzu pilsētas vadību kā spēcīgu izpildvaru, kas strādā vienotā komandā ar lēmējvaru.
Nopietni jāstrādā pie dažādu struktūrfondu (SAPARD, PHARE utt.) līdzekļu piesaistes pilsētai. Manuprāt, Jelgavas rajona Padome šajā virzienā darbojas ļoti aktīvi, bet Jelgavas Dome?
R.Trankalis: – Nauda pelna naudu. Mums šīs naudas nav, tātad tā jādabū. Jelgavas attīstībai svarīgi, lai līdzekļus vestu iekšā, nevis otrādi, kā tas lielā mērā notiek šodien. 12 000 jelgavnieku brauc uz Rīgu, tur strādā, ēd, iekārtojas un līdzekļus ved prom. Mums jāpanāk, lai viņi naudu tērē šeit. Patlaban pilsētai visakūtāk trūkst kārtīga mēra, tālredzīgi pieņemtu lēmumu, stingru saimnieka roku. Patlaban visi atbild par visu. Pie kā tas novedis? Ļoti ceru uz nākotni, uz Domes vēlēšanām, ka mums būs tiešām kārtīgs cilvēks, kas varēs pateikt savu «jā» vārdu pareizā laikā un, ja vajag, «uzsist kulaku uz galda». Mēs domājam, kā palielināt kancelejas izdevumus, bet nedomājam, kā palielināt ienākumus.
K.Riekstiņš: – Mūsu problēmas daudzējādā ziņā nosaka pilsētas ģeogrāfiskais stāvoklis. Uz Rīgu brauc mūsu labākie cilvēki: uzņēmēji, arhitekti, celtnieki utt. Neesmu optimists saistībā ar lauksaimniecības attīstību novadā. Eiropa ir ieinteresēta apmežot mūsu auglīgās zemes, lai tikai neko valstī neražo.
I.Kanaška: – Gan Jelgavas Gaļas kombināts, gan Jelgavas Cukurfabrika, gan arī Jelgavas Piena kombināts ir atraduši līdzekļus, ko ieguldīt tehnoloģijas attīstībā.
Jelgava kļūs daudz interesantāka
I.Kanaška: – Ja mūsu pilsēta kļūs par reģiona centru, tā būs arī daudz interesantāka nekā patlaban. Jau tagad daudzas bankas un apdrošināšanas sabiedrības Jelgavā grib atvērt savas filiāles. Tās, protams, ir arī jaunas darba vietas. Pilsēta varētu veidoties par daudz lielāku kultūras centru, tas savukārt sekmēs tūrisma attīstību, bet tūristi, kā zināms, iepludinās līdzekļus, izmantojot pilsētā pieejamos pakalpojumus. Ārzemēs daudzviet pakalpojumu joma aizņem līdz 70% no tirgus. Pakalpojumu bizness finansiāli ir izdevīgs, jo ir nepieciešami nelieli ieguldījumi. Piemēram, vienas darba vietas izveidošana tirdzniecībā vai rūpniecībā prasa 10 līdz 20 tūkstošu latu, bet frizētava – daudzkārt mazākus.
K.Riekstiņš: – Nedrīkstam aizmirst arī Bausku un Dobeli. Ko pārmaiņas dos šīm pilsētām, ja Jelgava kļūs reģiona centrs? Es raugos diezgan skeptiski uz reģionālo reformu, jo, ja saliek trīs nabagus kopā, manuprāt, bagātāks neviens no viņiem nekļūst. Ja baušķeniekiem, vienu otru lietu kārtojot, būs jādodas uz Jelgavu, vai viņi būs ieguvēji? Pagaidām reformai trūkst ekonomiskā pamatojuma.
A.Garančs: – Ir jāpanāk, lai pašreiz tik ļoti centralizētā vara daļu savu funkciju atdotu reģionam, līdz ar to finansējums vairāk nāktu caur reģioniem. Pagaidām ne ar 26 rajoniem, ne ar 37 pilsētām centrālā vara īpaši nerēķinās. Protams, parlaments ir tāds, kādu to esam ievēlējuši, taču, ja izveidotos četri vai deviņi reģioni, Rīga ar tiem būtu spiesta rēķināties.
K.Riekstiņš: – Pašvaldība cenšas it kā finansēt visu, kaut vai katram iedodot dažus latus, taču rezultātā nesaņem neviens. Ir jābūt noteiktām prioritātēm. Nav reāli, ka šie piecpadsmit deputāti četros gados visu izdarīs. Varbūt lietderīgi pēc ievēlēšanas sanākt kopā un noteikt divas vai trīs prioritātes, lai pēc četriem gadiem kaut vai tīri subjektīvi varētu pateikt: «Lūk, tas tika izdarīts mūsu laikā!» Varbūt skan banāli, taču katram deputātam pēc sevis vajadzētu atstāt kaut nelielu piemineklīti. Vai šiem tādi būs? Arī mēs varam, ja ne uzcelt, tad vismaz izveidot savu Gaismas pili, piemēram, uz universitātes bibliotēkas un tās fondu bāzes, radot reģiona līmeņa bibliotēku.
Veci rēķini jānokārto iespējami ātrāk
K.Riekstiņš: – Gaišākās galvas mūsu pilsētā neapšaubāmi strādā universitātē. To redzam kaut vai tajā, kā universitāte ir atrisinājusi apkures problēmu. Šodien gandrīz simtprocentīgi apkuri LLU nodrošina saviem spēkiem, bet visa sākumā bija stratēģiski pareizi pieņemts lēmums, kāda trūka, risinot šo jautājumu visas pilsētas kontekstā. Pašvaldība, neapšaubāmi, pieļāva kļūdu, izšķiroties par Pasaules Bankas finansēto rehabilitācijas projektu.
No centralizētās apkures atslēgusies universitāte, «Laimdota», viesnīca, tiesa, baznīcas, slimnīca, veselības centrs… Tad, kad miljoni ir ielikti katlumājās, mēs pēkšņi sākam runāt, ka visu pilsētu ar siltumenerģiju var apgādāt Jelgavas Cukurfabrika, turklāt, piegādājot lētāku siltumu nekā STU. Kur gan bija mūsu stratēģiskie domātāji, ja neredzēja, ka kredīta naudu daudzkārt mazākā apmērā varēja iedot Cukurfabrikai, lai tā sakārtotu savu siltuma ražošanas bāzi un nodrošinātu pilsētu ar apkuri.
I.Kanaška: – Šodien par centralizēto siltumapgādi spriežam pēc tās katastrofālās situācijas, kurā atrodamies. Tāda nebūtu izveidojusies, ja Jelgavas Siltumtīkli saimniekotu daudz racionālāk un Domes vadība nebūtu atstājusi šo uzņēmumu bez pienācīgas uzraudzības. Taču es nevaru iedomāties arī Jelgavu, kur katrai mājai ir savs skurstenis.
K.Riekstiņš: – Nevajag vienkāršot. Nekad nav runāts par atsevišķu katlumāju katrai mājai, taču man neviens nepierādīs, ka ir izdevīgi 2,5 kilometrus pumpēt siltumu no Cukurfabrikas katlumājas uz deviņstāvu māju Bērzu ceļā. Negribu piekrist, ka STU ir nepietiekami uzraudzīts. Ar to nodarbojusies vesela rinda institūciju, un tikai viens no uzraudzītājiem – sabiedrība – paudusi savu neapmierinātību ar STU darbību.
R.Trankalis: – Ir skumji, ka viens šāds uzņēmums praktiski neļauj elpot un tālāk attīstīties pilsētai. Pašvaldība savu milzīgo parādsaistību dēļ vairs pat nespēj sniegt garantijas, lai varētu saņemt finansējumu, piemēram, sporta halles celtniecībai.
I.Kanaška: – Skaidrs, ka STU šādā «formā» neapmierina ne pilsētas iedzīvotājus, ne arī pašvaldību. Lēmums par STU pārveidošanu akciju sabiedrībā ir pieņemts, un domāju, sekos arī nākamais – par privatizāciju.
K.Riekstiņš: – Pašvaldībai jātiek vaļā no šīs funkcijas. Nevienā likumā nav noteikts, ka tai jābūt kurinātājam tā, kā tas ir šodien: Domei jāorganizē apkure. Kurina pašvaldības katlumājas, siltumtrases pie patērētāja iet caur Domi. Tā kā patērētājs nespēj samaksāt, maksā starpnieks, un tā ir Dome.
Beidzot ir jāapstājas. Ne tādā nozīmē, ka jāaptur katlumājas. Jāapstājas savā domāšanā un jākonstatē, kuri uzņēmumi un cik iedzīvotāju ir atteikušies no centralizētās siltumapgādes un vēl atteiksies. Jāizvērtē, kāda reāli varētu apsildāmā platība nākotnē. Jāizvērtē arī ekonomiskā situācija un jāizdara viss iespējamais, lai siltumtīklu uzņēmumu varētu kvalificēt kā biznesa objektu, tas ir, lai tas kļūtu interesants kādam, kurš to gribētu privatizēt. Ir jāsagatavo tāds biznesa plāns, kas pierādītu, ka šajā objektā ir biznesa iespējas. Ja vien tādas tur ir… Ja tādu nav, Jelgavas sabiedrībai skaidri un gaiši jāpasaka: glābjas, kas var! Tad iedzīvotājiem, pašiem risinot kredīta iespējas, jāpāriet uz lokālām katlumājām.
I.Kanaška: – Turklāt izvērtēšanas process nevar vilkties bezgalīgi. Šis jautājums jau bija jārisina «vakar», jāapzina reālā situācija, jo pagaidām vieni saka: «Viss ir kārtībā», bet otri – «Nekas nav kārtībā». Katrā ziņā jau nākamajā sezonā Jelgavas Siltumtīkli tādā statusā, kādā tie ir pašlaik un ar tādiem bēdīgi slaveniem ekonomiskajiem rādītājiem, kādi tie ir, nevar sākt strādāt.
A.Garančs: – Jā, problēma ir samilzusi. Varbūt risinājums jārod, pierādot Pasaules Bankas pieļautās kļūdas jau projekta stadijā, un gan Pasaules Banka, gan Latvijas valdība un, protams, Dome uzņemas atbildību par neveiksmīgo projektu. Turklāt visām trijām pusēm jāuzņemas arī finansiālā atbildība. Galu galā arī Pasaules Bankai, kā jebkuram biznesmenim, ir jāzaudē savi līdzekļi, ja biznesa plāns ir bijis neveiksmīgs. Nevar likt maksāt Jelgavas iedzīvotājiem, jo ne jau viņi šo plānu izstrādāja, apstiprināja un realizēja.
Viedokļi
Baiba Seržāne: – Ja runājam par pilsētas izskatu kopumā, tai trūkst mīļas, estētiskas vides, kur cilvēki ērti un labi justos. Pilsēta ir bezpersoniska. Protams, labi, ka ir lielveikali, kas estētiski sakārto apkārtējo vidi, taču arī tie ir bezpersoniski. Kā pretmetu varu nosaukt būvmateriālu veikalu «Sarma» – savdabīga vietiņa, kas to atšķir no līdzīgām citās pilsētās. Varbūt Jelgavas pašvaldībā būtu lietderīgi atjaunot galvenā mākslinieka amatu?
Imants Kanaška: – Rīgas tuvums veido pastiprinātu konkurenci. Pamatā investīcijas paliek Rīgā, taču, pateicoties pilsētas uzņēmumu vadību saimniekotprasmei, Jelgavā izdodas saglabāt ražošanu un darba vietas.
Rodijs Trankalis: – Deputātiem būtu jāatrisina Jelgavas kā tranzītpilsētas jautājums. Mums ir lielākais dzelzceļa sliežu pārmiju skaits, stacija piebāzta ar cisternām un vagoniem, caur šejieni iziet miljoniem tonnu bīstamu vielu. Vai mūsu pašvaldība no tā ko gūst finansiāli? Vajadzēja šiem vagoniem tikai dažas dienas ripot caur Jūrmalu, un nekavējoties tika sacelta liela ažiotāža.
Andrejs Garančs: – Jelgavas Siltumtīkli nākamajā sezonā vairs nevar pastāvēt, ir jālemj par abu Lielupes krastu savienošanu un siltumapgādes funkciju nodošanu Jelgavas Cukurfabrikai. Bet raustīties agonijā, tā kā tas notiek pašreiz, turpmāk nevar atļauties. Var, protams, pārmest tiem, kas atteikušies no centralizētās siltumapgādes, bet, ja man ir jāizvēlas, vai nu ēst, vai sildīties, tad kāda te ir izvēle. Ja LLU nebūtu autonomās apkures, varu droši apgalvot, ka lielāko daļu telpu mēs neapkurinātu, jo nebūtu līdzekļu, par ko to nodrošināt. Universitātes attīstība saimnieciskā ziņā būtu pilnīgi apstājusies. Ja pilsēta grib atbrīvoties no siltuma «žņauga» un rast jaunas attīstības iespējas, lēmums jāpieņem nekavējoties.
Kaspars Riekstiņš: – Par perspektīvu runājot, jāmin Lielupes un Driksas tiltu rekonstrukcija, kas sāksies šogad un turpināsies divus gadus. Tā ienesīs pilsētas vidē pilnīgi jaunus estētiskos motīvus. Te varētu parādīties arī divi skulpturāli objekti, kas saistīti ar pilsētas vēsturi. Mums jāprot novērtēt un popularizēt labo, kas ir pilsētā.
Viktors Liepiņš: – Jau četri gadi turpinās, drīzāk jau neturpinās darbs Trīsvienības baznīcas torņa atjaunošanā. Šo objektu vajadzētu pabeigt, un uzreiz mainītos visa pilsētas panorāma.
