Latvijas maizes klēts Zemgale nevar lepoties ar augstiem kalniem vai plašām upju ielejām, taču starp laukiem ieskautās lapu koku gāršas, dižie ozoli un mitrās melnalkšņu liekņas ir neatņemama tās sastāvdaļa un ainavas rotājums.
Latvijas maizes klēts Zemgale nevar lepoties ar augstiem kalniem vai plašām upju ielejām, taču starp laukiem ieskautās lapu koku gāršas, dižie ozoli un mitrās melnalkšņu liekņas ir neatņemama tās sastāvdaļa un ainavas rotājums. Mūsu sabiedrībai ir jādara viss, lai ilgāk saglabātu šīs unikālās dabas vērtības.
Dižkoki ir izcili dabas pieminekļi – seni, vēl dzīvi vēstures liecinieki –, tādēļ tie jāsaudzē, jāvāc par tiem ziņas, lai visu saglabātu nākamajām paaudzēm.
Jelgavas rajonā uzskaitē ir 61 valsts nozīmes aizsargājams koks. Diemžēl dažādu apstākļu – viesuļvētru, slimību, vecuma un cilvēku neapdomīgas rīcības – dēļ daļa koku aiziet bojā. Bet tiek atrasti arī jauni un tādi, kas gadu gaitā sasniedz pieņemto dimensiju robežas.
Minēšu svarīgākās koku sugas, kuru īpatņiem saskaņā ar Ministru kabineta lēmumu tiek piešķirts valsts nozīmes aizsargājamo koku statuss, ja to apkārtmērs krūšu augstumā pārsniedz: ozoliem un vītoliem – 5 m, liepām, ozoliem, gobām un vīksnām – 4 m, priedēm un eglēm –
3 m, parastajām zirgkastaņām – 2,8 m, tūjām – 1,4 m.
Pats dižākais Jelgavas rajona ozols aug Vilces mežniecības
58. meža kvartālā. Pēc kāda nostāsta, šā koka plati izplesto zaru žāklī kādreiz teltī dzīvojis čigāns, tādēļ arī ozols ieguvis nosaukumu čigānu ozols. Otrs gandrīz tikpat milzīgs ozols kuplo Vircavas pagastā pie Gustu mājām. Kā redzams, tas aug uz āderes, jo koka pakājē atrodas aka. Citi dižozoli ar savu klātbūtni papildina dažu valsts un vietējās nozīmes parku arhitektūru, piemēram, Elejas, Vircavas, Zaļenieku, Skursteņmuižas, Bērvircavas un Bramberģes parka ozoli.
Platones pagastā pie Ģederta Eliasa muzeja Zīlēnos aug pats resnākais osis Latvijā, tā apkārtmērs ir 5,7 m.
Lielākā daļa cilvēku lepojas ar šiem dabas pieminekļiem, kas aug uz viņa zemes no tēvu tēvu laikiem. Ļoti maz ir gadījumu, kad uz to saknēm tiek uzkrauti dažādi lūžņi vai citi krāmi, kas nekādā gadījumā nebūtu pieļaujams.
Runājot par aizsargājamām teritorijām, jāatceras arī vairāki dabas liegumi. To izveidošana saistīta ar bioloģiskas daudzveidības saglabāšanu un Latvijas pievienošanos Riodežaneiro konvencijai. Dabas liegums Lielupes palieņu pļavas izveidots mitro pļavu ekosistēmu un tur mītošo putnu aizsardzībai. Šā lieguma «nagla», protams, ir Rietumeiropā tikpat kā izzudusī putnu suga – grieze. Līvbērzes un Garozas mežniecības teritorijās nodibināti dabas liegumi dzērvenāju aizsardzībai – Drabiņu un Lāču purvs. Nesen izveidots arī dabas liegums Līvbērzes liekņā ar vērtīgu mitro meža bagātību, melnalkšņu, ošu un citu lapu koku audzēm. Relatīvi bagāti ar mitro mežu, melno stārķu, reto plēsīgo putnu un dzeņu biotopiem ir arī Klīves mežniecības meži, bet vispār šo reto putnu aizsardzībai vietējās nozīmes dabas liegumu statuss noteikts 16 teritorijām.
Rajona dienvidu daļas pagastos gar Latvijas un Lietuvas robežu pēc meža darbinieku iniciatīvas tiek veidots vietējas nozīmes dabas piemineklis «Ozolu vainags ap Latviju».
Ir prieks, ka aizsargājamo teritoriju veidošanas procesos aizvien biežāk iesaistās vietējie iedzīvotāji, Jelgavas Reģionālo vides pārvaldi informējot par interesantiem kokiem un retu putnu vai citu dzīvnieku uzturēšanās vietām.
