Jau no bērnu dienām mani saista zvaigznes. Debesis vērot ir skaisti. Marta beigās vakaros bija redzamas piecas Saules sistēmas planētas: Jupiters, Venēra, Marss, Merkurs un Saturns.
Jau no bērnu dienām mani saista zvaigznes. Debesis vērot ir skaisti. Marta beigās vakaros bija redzamas piecas Saules sistēmas planētas: Jupiters, Venēra, Marss, Merkurs un Saturns. Kā zināms, trešais mums vislabāk saskatāmais debess spīdeklis (pēc Saules un Mēness) ir Venēra. To rietumos var redzēt pusstundu pēc saulrieta. Venēru sedz biezs atmosfēras mākonis. Atmosfēras dēļ uz planētas izpaužas siltumnīcas efekts, temperatūra sasniedz 470 – 480 grādu pēc Celsija. Klimata novērojumi liecina, ka arī uz Zemes veidojas siltumnīcas efekts. Krievija un ASV nepiekrīt tā sauktajam Kioto protokolam, kas valstīm liktu ierobežot dabai kaitīgo iznešu izplūdi no rūpnīcām un automašīnām. Pirms apmēram pusgada Krievijas prezidents Vladimirs Putins vēl nosmējās, ka Krievijai globālā sasilšana būtu izdevīga – vairāk brauktu tūristu, bet tālāk uz ziemeļiem varētu audzēt labību, augļus, ogas. Var jau pasmaidīt!
Astronoms, atbildot uz jautājumu, cik mūsu galaktikā ir planētu, uz kurām atrodama dzīvība, teica: “No vienas līdz miljonam.” Vieta Kosmosā zemītei ir ideāla. Piemēram, attālums līdz Saulei. Mēs saņemam tieši tik daudz enerģijas, cik vajadzīgs. Arī Zemes griešanās ātrums ir normāls. Ja mēs grieztos kā Venēra – viens apgrieziens vairāk nekā 200 dienās –, tad ēnas pusē būtu milzīgs sals, turpretī Saules pusē viss sadegtu. Zemes lielums arī ir labs. Gravitācijas spēks pietur skābekli, kas citādi aizietu prom. Ja Zeme būtu mazliet lielāka, tā klāt pieturētu vairāk ūdeņraža, kas mums nav vajadzīgs. Īsāk sakot, mēs varētu dzīvot skaisti, ja vien neuzskatītu sevi par dzīvās dabas augstāko radību.
Lēš, ka pēdējo sešu miljonu gadu laikā uz Zemes bijušas piecas lielas dabas katastrofas. Ar pēdējo saistās mamutu izmiršana. Iespējams, kaut kur tagadējā Meksikā Zemei uzskrēja kāds asteorīts. Tas sacēla gaisā tik milzīgu putekļu mākoni, ka uz laiku tika aizsegta Saule, un iestājās tā dēvētā kodolziema. Visi lielie dzīvnieki, kas nespēja kaut kur patverties, nosala.
Es sliecos piekrist, ka patlaban norisinās sestā milzīgā dabas katastrofa, kas saistīta ar antropogēno jeb cilvēka radīto ietekmi uz dabu. Pasaulē katastrofāli samazinās augu un dzīvnieku sugu skaits. To novēroju pat savā dārzā. Pirms gadiem trīsdesmit, kad ziemā baroju putnus, atlidoja kādas piecpadsmit putnu sugas: dzilnīši, žubītes, dižknābji, bet tagad – divas trīs. Lielā zīlīte, zilzīlīte, kāds zvirbulis. Kāds tam ir cēlonis un kā šis dabai naidīgais laikmets beigsies? Studentiem vienmēr esmu stāstījis, ka pasaulē draudīgs ir lielais iedzīvotāju skaits. Uz Latviju tas, protams, neattiecas, bet tropu joslā gan. Un cilvēki jūt, ka te ir labāk, tāpēc dodas uz mūsu pusi. Visi jau nenāk kā draugi. Daudzi, domājot tikai par savu labumu, spridzina, draud…
Vai ir kāds augstāks saprāts, pasaules intelektuālā dvēsele, ko sauc par Dievu? 90% Nobela prēmijas laureātu Dievu atzīst. Pats atšķirībā no sievas uz baznīcu neeju, taču uzskatu, ka kāds augstāks koordinators tomēr pastāv. Cik sarežģīta ir mūsu daba un arī mēs! Darvins teica, ka viss veidojies evolūcijā. Bet, piemēram, manā jomā entomoloģijā ir pazīstams kukainis skrejvabole, kas šauj. “Šaujamaparāts” ir izveidots vēderiņā. Tajā ir divas kameras – vienā no tām attīstās hidrohinons, otrā – ūdeņraža pārskābe. Ja skrejvabolei kāds no muguras uzbrūk, šīs abas vielas savienojas, un jau ārpus vabolītes veidojas paukšķis ar dūmu mākonīti. Uzbrucējs tad pārbijies mūk. Kā evolūcijas procesā tāds “šaujamaparāts” varēja rasties un mainīties? Cilvēks ilgi ir meklējis iespēju mākslīgi radīt kaut ko dzīvu. Līdz šim tas nav izdevies.
Ja pēkšņi neuznāks aukstums, dabā šis pavasaris uzskatāms par normālu. Man šķiet, ka ļoti labi jūtas arī kukaiņi, jo ziema nebija pārāk auksta, turklāt netrūka sniega. Iespējams, šovasar kukaiņu būs vairāk – gan kaitēkļu, gan arī derīgo. Primārā dabā jau pastāv dinamisks līdzsvars.
