Kad gatavojamies vecāku misijai un gaidām piedzimstam atvasīti, droši vien katrs no mums, vecākiem, ir pārliecināts, ka zinās, kā audzināt bērnu, un noteikti darīs to pareizi. Taču bieži vien pienāk brīdis, kad lolojums šķietami attālinās no ģimenes.
Kad gatavojamies vecāku misijai un gaidām piedzimstam atvasīti, droši vien katrs no mums, vecākiem, ir pārliecināts, ka zinās, kā audzināt bērnu, un noteikti darīs to pareizi. Taču bieži vien pienāk brīdis, kad lolojums šķietami attālinās no ģimenes. Parasti pusaudža vecumā.
Ko darīt, ja mūsu tik ļoti mīlētā atvasīte sadumpojusies, neklausa un uzvedas pavisam savādi? Bet varbūt mums tikai tā šķiet? Vai varbūt mēs to esam veicinājuši paši? Kā vecākiem sadzīvot ar tīņa vecumu, vaicājām Jelgavas rajona Psiholoģiskās palīdzības centra vadītājai psiholoģei Ilzei Ānai.
Pusaudzība no psiholoģijas viedokļa ir apjomīgs vecuma posms, kas katram norit atšķirīgi un citā laikā, taču vidēji pusaudžu fāze ilgst divus gadus. Tie ir lūzuma gadi, vecums, kad cilvēks ir stadijā starp bērnu un pieaugušo. Tāpēc brīžiem viņš var uzvesties kā piecgadīgs bērns, bet citkārt – kā pieaudzis cilvēks. Pusaudzis atrodas starp divām pasaulēm – vienā nav pienākumu, atbildības, tajā var darīt pilnīgi visu, bet otrajā jāpierāda, ka viņš prot rīkoties atbildīgi un ir pieaudzis.
Angļi par šo vecumu mēdz pajokot, ka labprāt uz šo laiku savus bērnus iesaldētu. Pusaudžu vecumā mūsu atvase norāda, ka pieaug un kļūst par līdzvērtīgu pieaugušo pasaulē. Tas ir pārbaudījums vecākiem, vai viņi ir gatavi savu bērnu “atlaist”. Kā jūtamies mēs, ja kāds mūs grib “turēt”? Protams, vēlamies atbrīvoties. Tāpēc bieži vien arī pusaudži protestē. Tajā pašā laikā, mācoties būt patstāvīgiem, bērni grib būt līdzās saviem vecākiem. Viņiem ir bail, ka nebūs tā, kā viņi vēlas, bail no nezināmā – patstāvības.
Nav noteikts, kas pusaudžu vecumā ir pareizi un kas nepareizi. Cilvēka dzīvē ir trīs galvenie uzdevumi – draudzība, mīlestība, darbs. Draudzību mēs mācāmies no savas mātes. Pirmo nopietno priekšstatu par darbu mums sniedz skola, mācot patstāvību, atbildību. Tieksme pēc mīlestības, tuvības, intimitātes atklājas pusaudža vecumā. Šajā laikā pusaudzis cenšas apzināt savu dzimumu, pārliecinās par savu briedumu.
Bērni mūs pārbauda
Pusaudzim vecāku nozīme un pieaugušo loma ir minimāla. Bieži vien vecāki pārspīlēti cenšas sargāt savus bērnus no ārpasaules negatīvās ietekmes, no kļūdām, taču tādējādi var panākt pilnīgi pretēju, pat bīstamu rezultātu.
Vecākās paaudzes vērtību sistēma pusaudzim ir maznozīmīga. Viņš to zina, taču nedemonstrē, jo rūp citi mērķi – ir jāiekļaujas savu vienaudžu vidē, komandā, jāveido attiecības. Taču ģimenes vērtības nekur nezūd. Vecākiem jāprot pieņemt visu, ko vienaudži dara. Un to ir svarīgi saprast vecākiem, kuriem šķiet, ka bērns atsvešinās no ģimenes. Mūsu bērni šajā vecumā nevar būtiski mainīties. Viņi tikai uz noteiktu laiku var nerespektēt ģimeni, lai gan ļoti labi zina, kas ir mājas, mīlestība, draudzība, pienākumi. Bērni tikai pārbauda mūs, turklāt – ļoti nežēlīgi.
Katrai cilvēka uzvedībai ir motivācija. Pusaudža negatīvai uzvedībai var būt dažādi mērķi – uzmanības pievēršana, cīņa par varu vai atriebība. Atriebība par to, ka mēs, vecāki, esam tādi, kādi esam. Piemēram, par to, ka tētis un mamma šķiras. Ja izdodas negatīvās uzvedības cēloņus saskatīt, bieži vien tā mainās.
Plašsaziņas līdzekļos daudz stāstīts par narkotikām, alkoholu, smēķēšanu, taču tās ir tikai sekas. Mēs varam pieņemt, ka tas ir slikti, noliegt to, taču lielais satraukums par kaut ko jaunajā cilvēkā rada pretēju reakciju. Viņš domā: “Varbūt aizliegtais ir tas, ko es gribu, varbūt man jāpamēģina…”
Veids, kā šajā situācijā varam palīdzēt, ir ieraudzīt savu bērnu tādu, kāds viņš ir, pieņemt viņu, respektēt viņa vajadzības. Tieksmi pēc kopības, mīlestības, draudzības. Ja mēs to nesaņemam vienā veidā, cenšamies to dabūt citādāk, tāpēc pusaudzim ir jāļauj gūt pieredzi, eksperimentēt, pie tam tieši tagad, kad viņš ir drošā vecāku paspārnē. Tas ir pēdējais laiks. Vienīgais veids, kā nepazaudēt saikni ar saviem bērniem, ir uzticēties viņiem, ļaut būt atbildīgiem.
Svarīga ir arī jaunā cilvēka vajadzība būt kopā ar vienaudžiem, vēlme “tusēties”. Vecākiem drīzāk jāuztraucas tad, ja šīs vēlmes nav. Daudzi uz konsultācijām ierodas, jo ir nobažījušies, ka viņu bērni nedraudzējas ar vienaudžiem, ka viņiem neveidojas attiecības, trūkst komunikācijas prasmes. Sekas tam var būt, piemēram, pasliktinās sekmes skolā, stundu kavējumi.
Bērnu nevajag mainīt, ir jāmaina sava attieksme pret viņu.
Patstāvība
Pusaudžiem īsā laikā ir ļoti daudz kas jāapgūst. Lai gan viņiem jau sakrāta liela pieredze, ģimenē bieži vien pret pusaudžiem turpina attiekties kā pret maziem bērniem. Protams, mēs gribam, lai bērni ir patstāvīgi, lai varam viņiem uzticēties. Tāpēc sev jāpavaicā, vai mēs, vecāki, bērnus nekontrolējam par daudz? Varbūt pamēģināsim vismaz divas nedēļas nekontrolēt mācībās, ļaut viņam pašam būt atbildīgam par tām un paraudzīties, kas notiks. Pusaudzim tas ir ļoti svarīgi, noņem spriedzi. Svarīgi arī ir ģimenē runāt par atbildību, bet tikpat būtiski ir to dot un neņemt atpakaļ. Uzticēties, paļauties. Bērni bieži vien pārbauda mūs ar nenākšanu mājās. Vai bērns zina, kāpēc viņam jābūt mājās noteiktā laikā? Lūdzu, dodiet viņam iespēju atbildēt par sekām, pasakiet: “Es ļoti baidos par tevi, kamēr tu neesi mājās! Es tevi ļoti mīlu, uztraucos par tevi, man ir grūti aizmigt, pirms tu neesi pārnācis, tāpēc es domāju, varbūt tu varētu būt mājās vienpadsmitos, bet, protams, pats vari izvēlēties būt vai nebūt,” – nekad nav par ļaunu izmēģināt.
Psihologi atzīst, ka patiesībā pusaudzis vecākus ļoti mīl un ciena, glabā sevī ģimenes vērtības, tikai viņam ir nepieciešama jauna pieredze, jāredz apkārtējās sabiedrības vērtības, jāpārbauda, vai viņš savējās var izmantot pieaugušo dzīvē. Vecākiem noteikti sev jāpajautā, vai paši rīkojas atbilstoši tam, ko prasa no pusaudža, vai pašu darbi sakrīt ar vārdiem, vai pašiem skapī ir kārtība. Var prasīt kārtību no bērna, taču tad jāparāda, ka arī pats izpildi prasīto.
Vēl vecākiem jāmācās veidot sadarbību ar pusaudžiem. Nevis uzurpēt varu, bet sadarboties, prast vienoties bez aizrādījumiem un kliegšanas, kas mūsu bērnus aizvaino.
Seksualitāte
Mani mazliet kaitina vecākās paaudzes attieksme pret televīzijas ietekmi uz pusaudžiem. Pieaugušie vienkārši “uzķeras” uz tēmām, par kurām sabiedrībā vienmēr ir runāts. Bet pirmās seksualitātes pazīmes parādās pusaudža vecumā. Tā ir pirmā pieredze un pirmā neskaidrība, nesaprašana un mulsums.
Mēs atkal esam tajā pašā pusaudža vecumā. Mēs sākam atkal flirtēt, patikt. Pat tad, ja esam precējušies, piesaistīti viens otram ar sociālām saitēm. Tā ir cilvēka bioloģiskā daba. Bieži vien mēs pievēršamies ārējām pazīmēm, bet neizprotam, ka viss, ko pusaudzis dara, ir normāli. Viņš izzina. Mēs tikai varam palīdzēt savam bērnam saprast, ka patikšanu var izrādīt citādi. Mēs varam mācīt, kā to darīt, nevis jautāt, kāpēc to darīt. Ja pusaudzis televīzijā redz intīmus skatus, mēs nevaram noliegt, ka dzīvē eksistē arī šādas attiecības. Tās ir pārspīlētas, taču eksistē. Bērnus ierobežo vecāku pieredzes rāmji. Ir jādomā, kā ar pusaudzi runāt par tādiem jautājumiem.
Pusaudži par savu dzimumbriedumu signalizē. Mēs, pieaugušie, “uzķeramies” uz šīm pazīmēm un sākam runāt par tām. Mēs stāstām par to, kā vajag un kā nevajag darīt. Jauniešiem jāļauj atraisīties. Seksualitāte izpaužas arī caur uzvedību. Tas, ko mēs pamanām – meiteņu kailos vēderus, akcentētās krūtis – tā ir ne tikai mode, bet arī vēlme parādīt savu seksualitāti. Un tas ir skaisti, jo pusaudzes apzinās, kāpēc viņas tā dara.
Pusaudža vecumā jautājums, kāpēc tu dari tā, bet ne citādāk, ir aplams. Viņš nevar atbildēt uz to. Šāds jautājums bērnam ir jāuzdod ļoti reti. Ja “kāpēc” tiek vaicāts jūtīgam jaunietim, viņš sajūtas vainīgs. Jo būtībā tas ir jautājums, kurš ir vainīgs. Kāpēc tu esi apgāzis vāzi? Kāpēc tu esi atnācis par vēlu? Kāpēc, kāpēc? Mazam bērnam tie ir izzinošie jautājumi, vecāku “kāpēc” ir vainojošie. Ko likt vietā? Vārdiņu “kā”. Labāk jautāt – kā gadījās, ka šī vāze apgāzusies, kā gadījās, ka piens ir izlijis? Pastāsti man!
Teiksim, ka mīlam!
Populārs ir teiciens: “Nekad nav par vēlu, bet vienmēr ir pēdējais laiks.” Tāpēc es saku vecākiem – nevajag sevi vainot par to, ko jūs izdarījāt vai neizdarījāt. Bet jādomā, ko jūs varat sākt šodien. Jums ir daudz laika mācīties saprasties ar bērnu, mācīties, kā teikt bērniem iedrošinošos vārdus. Vārdus, kas dod drosmi dzīvot, būt šajā pasaulē. To var sākt darīt arī ar lieliem bērniem, var pateikt ko tādu, ar acu skatienu vai žestu likt manīt, ka mums viņi ir svarīgi. Mūsu lolojumam nevajag padomus no vecākiem, viņiem vienkārši jāzina, ka esam ar viņiem. Nevajag baidīties pazaudēt savas atvases, jo viņiem pašiem bail iet projām. Lai kas ar viņiem gadītos personīgajā dzīvē vai darbā, vecāki būs tie, kas vienmēr viņus pieņems, atbalstīs un mīlēs. Arī pieaugušiem bērniem tas ir svarīgi.
