Eta Ozolinkeviča uzskata, ka ticību nevajag pierādīt.
10. maijā arī kristīgajās draudzēs svinēs Mātes dienu. «Ziņas» šo svētku priekšvakarā uz sarunu aicināja Etu Ozolinkeviču no Jelgavas Vasarsvētku draudzes. Profesija – mamma«Es sevi apzinos pirmkārt kā mammu,» saka piecu bērnu māte E.Ozolinkeviča. Viņu var godāt arī par mācītāja kundzi, jo Etas vīrs Agris Ozolinkēvičs vada Jelgavas Vasarsvētku draudzi. «Ķirurga sievai taču nav jātiecas operēt, un arī man nav tik svarīgi būt garīgā darbā. Mans galvenais uzdevums ir bērni, mājas. To arī neuzskatu par apgrūtinājumu. Uzņemoties ģimenes rūpes, dodu iespēju vīram vairāk strādāt, sludināt. Ja arī es būtu aizņemta ārpus mājas, kam tad mūsu bērni būtu vajadzīgi!» paskaidro Eta. Viņa gan ir studējusi teoloģiju un strādājusi algotu darbu tepat Jelgavas dievnamā izvietotajā kristīgās kalpošanas skolā. Taču patlaban Eta atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, jo jaunākajam dēlam Oliveram pēc trim nedēļām būs tikai gadiņš. Ticība ir pāri prātam«Kādreiz vīrs man stāsta par jaunatklājumiem, kas liecina, ka, piemēram, Jēzus bijis reāla vēsturiska persona vai ka parādījušies pierādījumi kādai citai Svēto Rakstu patiesībai. Es saprotu – tas daudziem ir svarīgi. Tomēr jāatzīst, ka pati ar kritisko prātu nepieeju šīm lietām. Manuprāt, tāda ir ticības un arī mīlestības būtība, ka tai pierādījumi nav vajadzīgi. Tā tevī pastāv it kā pati no sevis. Arī bērni mums svētdienās nāk līdzi uz baznīcu, neviens nesit kāju pie zemes un neprasa, kāpēc tas jādara. Mums vienkārši ir tāds dzīves stils,» stāsta Eta. Kā Ozolinkeviču ģimenes cītīgas baznīcā iešanas apliecinājums vērtējams arī fakts, ka Olivers, kurš piedzima pirmdienā, pirmo reizi dievnamā tika ienests sešas dienas vecs. Te gan jāpiebilst, ka mācītāja ģimene draudzes dievnama augšstāvā arī dzīvo. Eta atceras, ka varbūt pāris reižu gadījies, ka bērnu slimošanas dēļ dievkalpojums palicis neapmeklēts. Vasarsvētku nelielajās draudzēs nav pieņemts, ka kāds skaitās draudzes kopībā, bet uz dievkalpojumiem nenāk. Dievnama vidi jau no mazotnes apgūst arī bērni. Etai gadījies vērot, ka divgadīgi, trīsgadīgi draudzes locekļu mazuļi… spēlē dievkalpojumu. Viens ir mācītājs, pārējie – baznīcēni. Tikai divi svešā pilsētāEta ir dzimusi ventspilniece, uz Jelgavu viņa pārcēlās pēc vidusskolas beigšanas. Te arī iepazinās ar Agri, 1993. gada augustā Vasarsvētku draudzes dievkalpojumā Sv.Jāņa luterāņu baznīcā pāris salaulājās, bet septembrī sākās «slapjais» gads Maskavā Vasarsvētku draudžu kustības Teoloģiskajā institūtā. Kāpēc Maskavā pavadīto laiku Eta sauc par slapju? «Pamēģiniet dzīvot svešos cilvēkos un Veco Derību studēt krievu valodā! Droši vien līs asaras,» pamato Eta. Taču, atskatoties pagātnē, viņa šo prombūtnē no tuviniekiem un mājām pavadīto laiku vērtē kā stiprinošu jaunajai ģimenei. 1994. gada septembrī uz studijām institūtā Agris atgriezās viens pats. Eta palika pie vīra vecākiem Jelgavā, jo novembrī jau dzima vecākais dēls Marks. Visa nekad nebūs gana«Vēl vidusskolas gados, palīdzot vecākajai māsai četru bērnu aprūpē, es spriedu, ka man nebūs liela ģimene, jo citādi nespēšu dot katram bērnam tik, cik tas vēlas. Taču dzīve iemācījusi, ka vienmēr kaut kādas materiālās vērtības gribēsies vairāk. Bērni dzīvē dod tik daudz prieka, kas atsver visu! Es bieži vien īsti nesaprotu tos jaunos vecākus, kuri nevarot atļauties otro vai trešo bērnu. Bērns taču nav luksusa lieta, šķirnes suns, kura uzturēšana ir pa kabatai vai arī ne,» spriež Eta. Mātes dienā Ozolinkeviču ģimenei neesot īpašu tradīciju. No rīta – puķes un bučas, pēc tam dievkalpojums, vecāku apmeklējums. Vislabāk, ja var savā mikroautobusiņā kaut kur aizbraukt, piemēram, līdz jūrai vai citur. Pērn deviņgadīgā Elizabete, vienīgā meitiņa starp četriem brāļiem, centās māmiņu pārsteigt ar pašgatavotu kūku. Varbūt šogad kaut kas līdzīgs izdosies atkal. Vasarsvēku draudzes Vasarsvētku draudžu kustība jeb pentakosti lielākoties pieņem gandrīz visas kristiešu sludinātās doktrīnas. Galvenokārt akcentēta Dieva tieša un redzama darbība cilvēkā un kristiešu kopienā, pamatojoties uz Bībeles stāstu par Svētā Gara atklāšanos Vasarsvētkos. 1929. gadā dibinātā Jelgavas Vasarsvētku draudze ir pati vecākā Latvijā. Pirmajā Latvijas brīvvalstī tā bija spiesta darboties ierobežotas brīvības apstākļos (sevišķi pēc 1934. gada Kārļa Ulmaņa vadītā apvērsuma). Vēl jo vairāk Vasarsvētku draudzes bija apspiestas Staļina diktatūras laikā, kad šī kustība tika nosaukta par sektantiem. Daļa to dalībnieku atrada garīgo patvērumu pie baptistiem. Tomēr nelielai daļai draudžu kustības dalībnieku izdevās saglabāt savu neatkarību. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Zvirgzdiņu ģimenes mājas Jelgavas nomalē pie Lediņu kalna kļuva par visas Latvijas Vasarsvētku draudžu centru, kur dievkalpojumos pulcējās pat vairāk nekā simts cilvēku. 1975. gadā Jelgavas draudze ieguva oficiālu statusu. Līdz 1990. gadam dievkalpojumiem tika nomāta Sv.Jāņa luterāņu baznīca. Deviņdesmito gadu sākumā ar Rietumvalstu Vasarsvētku draudžu atbalstu draudze izsolē iegādājās namu Jāņa Asara ielā 8, kas padomju laikā bija plānots kā laulību nams, taču, būvdarbus nepabeidzot, stāvēja tukšs. Tagad tur atrodas Jelgavas Vasarsvētku draudzes dievnams. Kopš 2000. gada draudzi vada Agris Ozolinkevičs.No žurnāla «Tikšanās» materiāliem
